Ikšķilē, 2011.gada 27.martā 

^{57 Un, tiem aizejot, viens uz ceļa Viņam sacīja: "Es Tev iešu līdzi, lai kurp Tu ietu." 58 Bet Jēzus uz viņu sacīja: "Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt Savu galvu."}

 ^{59 Un uz kādu citu Viņš sacīja: "Nāc Man līdzi!" Bet tas sacīja: "Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu." 60 Bet Jēzus uz to sacīja: "Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!"}

 ^{61 Un atkal kāds cits teica: "Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā." 62 Bet Jēzus uz to sacīja: "Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai."}

Šajā Gavēņa laikā mēs esam svētdienā, kā nosaukums latīniski ir OCULI, kas ir citāts no 25.psalma: „Manas acis raugās uz to Kungu vienmēr…” Tas nosaka tēmu šīs svētdienas un visas nākamās nedēļas pārdomām. Pārdomas ir par pievēršanos Dievam.

Ko nozīmē pievērsties Dievam? – 25.psalma idejā tas nozīmē koncentrēt savu uzmanību uz Dievu –
tā ir Gavēņa laika iekšējā noskaņošanās.

123.psalmā ir skaidri un aizkustinoši vārdi, kas izsaka šo jēgu: „Redzi, kā kalpu acis raugās uz savu kungu rokām un kalpones acis uz savas kundzes rokām, tā raugās mūsu acis uz To Kungu, mūsu Dievu, kamēr Viņš apžēlosies par mums.”

 Tomēr cilvēka uzmanība un koncentrēšanās ir vāja. To mēs esam ievērojuši kā pie sevis pašiem, tā arī pie citiem. Tam ir vajadzīga iekšēja pieķeršanās Dievam. Šī pieķeršanās ir līdzīga tai, kā pieķeras draugs draugam vai tie, kuri ir iemīlējušies.

Lai pieķertos Dievam ir vajadzīgas, manuprāt 2 lietas: 1) izpratne - Es esmu sapratis, ka Dievs man ir vajadzīgs, ka Viņš ir labs, ka ir vērts Viņam ticēt un tiekties pēc Viņa.

2) pieredze - esmu piedzīvojis Dieva realitāti un spēku, bet vēl vairāk – es piedzīvoju Dieva uzmanību un vadību savā dzīvē. Ja cilvēkam ir šāda pieredze, tad viņš paplašina savu garīgo dzīvi.

 Šis fragments no Jēzus dzīves būtu uzlūkojams, kā ilustrācija tam, kas vajadzīgs, lai pievērstos Dievam vai kāds izskatās cilvēks, kurš pievērsies Dievam.
Notikums par trīs Jēzus potenciālo sekotājiem mums atklāj kā cilvēki atsaucas aicinājumam sekot Kristum – iekšējam vai ārējam aicinājumam.       Jēzus no Nācaretes runā ar 3 cilvēkiem.

·         Pirmais pats vēlas sekot Jēzum ("es Tev iešu līdzi, lai kurp Tu ietu…").  Tas ir ļoti emocionāls apgalvojums un sirsnīga gatavība sekot Jēzum. Ar šādu nostāju sākas ticības ceļš. Tas ir iekšējs aicinājums – šajā cilvēkā bija iekšēja vēlme iet un būt kopā ar Jēzu no Nācaretes. Bet Jēzus viņam atsaka dīvainus vārdus: "Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt Savu galvu." – Ko tas nozīmē? - Vai Kristus atraida to, kurš no sirds vēlas Viņam sekot? Varbūt Viņš vēlējās atbildēt, ka sekošana Kristum ir ar dziļāku un eksistenciālāku jēgu. Sekošana Mesijam nozīmē to, ka tajā netiek sasniegts ģeogrāfisks mērķis (piem.: Jeruzālemes Templis vai Vatikāns, Rīgas Doms, Ikšķiles baznīca), bet eksistenciāls mērķis – Dieva vaiga meklēšana, Viņa klātbūtnes ieraudzīšana un pieķeršanās. Varbūt mums nekur nevajag doties, lai sasniegtu Dievu? Mesijam nekur nav privātmājas vai dzīvokļa, kur savu galvu nolikt. Bet tie, kuri ir kopā ar Jēzu Nācarieti, ir kopā ar Dievu, Debesu Valstībā.

Sekošana Kristum arī nav tikai uzvaru ceļš (kā to, piemēram, apgalvo kādas jaunās kustības: iešana no uzvaras uz uzvaru; no spēka uz spēku…), bet sekošana Kristum ir atteikšanās ceļš – es atsakos no mājvietas par labu ceļam līdz ar Kristu: šeit mums nav paliekamas mājvietas… mēs meklējam nākamo… Nevis mērķis un uzvaras, bet pati sekošana ir svarīgākais - sekojot Kristum es topu līdzīgs Kristum.    /Esot garīgajā cīņā, cīnoties pret grēku un netikumiem, es lēnām kļūstu līdzīgāks Viņam. Es tuvojos Dievam, meklējot Viņu lūgšanās, svētapcerē, caur dzīves pieredzi, galu galā caur Dieva žēlastību un Viņa dāvāto spēku./

·         Otro cilvēku aicina Jēzus: „Nāc man līdzi!”, bet šis grib atlikt savu sekošanu uz vēlāku laiku, kad viņš būs izpildījis savu pienākumu pret vecākiem (..atļauj man papriekš iet un apglabāt savu tēvu).

Jēzus atbilde skan līdzīgi kādam citam izteicienam: „Kurš savu tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts…” Šie ir skaudri vārdi. Šiem vārdiem ir 2 skaidrojumi:

Šis cilvēks vēlas, nevis izvadīt vai aprūpēt savu tēvu, bet pabeigt jūdu apbedīšanas rituālu. Kā mēs zinām, tad Israēlā vispirms mirušos ievieto kriptā, kur pēc kāda laika no miesām nekas nepaliek. Tad atlikušos kaulus saliek speciālā šķirstā, kur uzraksta mirušā vārdu. Cilvēks varēja daudz nesteigties ar sava piederīgā kaulu salikšanu šķirstā. Šodien vai rīt to izdarīt, tam nav daudz svara. Jēzus uzrunātais cilvēks iespējams tikai atrunājās, kad teica šos vārdus. Būtībā viņam Jēzus aicinājums nebija tik būtisks.

Šie Jēzus vārdi izklausās nežēlīgi un nehumāni tajā gadījumā, kad mēs tos klausāmies ar domām, pretnostatot Dievu un savus vecākus, it kā tie būtu konkurenti. Ja mēs savā prātā saprotam Dievu un savus vecākus kā vienas lielas ģimenes locekļus, tad ir citādāk – Dievs nav pret mūsu vecākiem, bet Viņš ir augstāks. Dievam pieder augstākā prioritāte, un ir brīži, kad Viņš no katra no mums to sagaida.

·         Trešais uzrunātais pats vēlētos sekot Kristum, tikai atvadīsies no mājiniekiem. Jēzus atbild ar līdzību par arāju, kurš atskatās. Ar šo Viņš uzvēra, ka sekošana Kristum ir neatliekama, un tā prasa tūlītēju nodošanos.

 Interesanti, ka Jēzus trešā mācekļa reakcijā saskatīja lūkošanos atpakaļ, jo šis gribēja tikai atvadīties. Acīmredzot šī cilvēka attieksme dzīvē bija tāda, ka viņš savu dzīvi šodien salīdzināja ar vakardienu. Nevar art skatoties atpakaļ, tāpat arī nevar veidot attiecības, nemitīgi tās salīdzinot ar iepriekšējām attiecībām. Arī cilvēciskajās attiecībās tas būtu problemātiski.
Kristus saka, ka nevar ieiet Dieva Valstībā paturot dārgu savu pasaulīgo bagāžu – dzīvesveidu, vērtības, atskaites punktu.

Tas, kurš vēlas staigāt pakaļ Kristum ir iekšējā gatavībā teikt Dievam „Jā!” kad vien Viņš aicinās doties. Līdzīgi kā 2.Mozus (Exodus - iziešanas grāmatā) ir teikts: „lai jūsu kājas ir apautas un lāpas degošas…”

Visi 3 aicinātie bija gatavi sekot, tikai katram ir sava nepilnība, neviens nespēj būt nevainojams un pareizs sekotājs, ar pareizo mērķi un degsmi. Viņu atbildes liecina par nepilnīgu pārliecību vai motivāciju. Sekošana Kristum nav došanās no punkta A uz punktu B, bet sekošanas Kristum mērķis ir pats sekošanas process. Sekošanu Dievam nevar tā atlikt līdz laikam, kad viss būs nokārtojies dzīvē, kad neko citu vairs nevajadzēs darīt, kad es pats būšu vecs. Sekošana Kristum prasa tūlītēju reakciju, nekādas atlikšanas. Sekošana Kristum ir iziešana no grēka un kļūdu veidotās pasaules un iešana uz citu – Dieva apsolīto zemi, kurā mēs ieejam kā jauni cilvēki.

 Paradoksāli, bet šajos 3 aicinātajos mēs varam saskatīt sevi – arī mēs neesam pilnīgi. Arī mums pietrūkst apņēmības un spēka – tūlīt likt malā savas šaubas un mīļās lietas un pilnībā nodoties Dievam. Citreiz mums mīļāka pagātne par tagadni, jo pagātnē kavēties ir drošāk un saldāk, ne kā drūmajā realitātē…

Būtībā dzīve kādu dienu mums atklāj skaudru patiesību, ka es esmu nederīgs Dieva Valstībai. Es neatbilstu Kristus prasībām, neesmu pietiekami svēts un perfekts, lai Viņš teiktu: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps… Taču ikviens, kurš uzmanīgi lasījis Evaņģēliju, būs pamanījis, ka Jēzus aicinājis un vedis sev līdz nederīgos, kuri tā īsti neatbilda tā laika jūdu priekšstatiem pat svētumu un nevainojamību. Dievs no nederīgajiem veido savu Valstību. Viņš iededzina liesmas grēcinieku sirdīs, kas spiež tiem skriet un sekot Kristum, lai varētu ieiet Dieva Valstībā.

 Sekošana sākas ar sastapšanos ar Kristu savā dzīvē, kad es izjūtu aicinājumu. Tas mudina rīkoties, nepalikt uz vietas, attīstīties, meklēt tuvāku saskari ar Dievu.
Apustulis Pāvils savā vēstulē Efeziešiem 5.nod. raksta: „dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis Dievam…” Vēl viņš raksta: „Bet netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas; tāpat bezkaunība, tukšas runas, jo tādas lietas neklājas, bet gan jo vairāk pateicība.”

Sekot Dievam tomēr ir iespējams, - nenovēršot savu skatienu no Viņa, raugoties uz priekšu, kur jāsper kāja, līdzīgi kā arājam, darot savu darbu. "Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai." Mani šie vārdi savulaik, ticības dzīves sākumposmā, ir likuši pārdomāt. Kādēļ arāji nedrīkst lūkoties atpakaļ? Personiski es neesmu redzējis, ka tie vīri, kuri ar zirgu ar, lūkotos atpakaļ. Art ar zirgu ir jāmāk, jo ir jāvada zirgs un arkls vienlaicīgi, un ir jāskatās kur arkls iet. Ir jātrāpa pareizi. Viss iet uz priekšu un pēkšņi var trāpīties akmens un var salauzt arklu. Arājs, kurš skatās atpakaļ, īsti nav ieinteresēts savā darbā. Viņš domā nevis par aršanu, bet par to cik noaris vai vēl ko citu, bet tā var notikt nelaime. Sekotājs Kristum lūkojas atpakaļ atceroties atstāto (gaļas podus...), šaubīdamies par izvēlēto ceļu, par sevi vai ir noguris no grūtībām ceļā.

Varbūt mūsdienās Latvijā prasās šo līdzību teikt ar citiem tēliem: Neviens, kurš baidās no krīzes..., t.i. mācīties paļauties uz Dieva svētību un rūpēm. Neskaties atpakaļ, kā bija toreiz, kad bija vairāk naudas, bet skaties uz priekšu, kur Dievs ved, nebaidies, Viņš ir kopā ar tevi tavās problēmās.

 Sekot Dievam iespējams vienīgi tā, ka cilvēks šajā procesā ir uz viena viļņa ar Trīsvienīgo Dievu – lūgšanās, Sv.Rakstu lasīšanā, pārdomās, piedaloties Sakramentos. Jo no Viņa mēs smeļamies spēku un gudrību. Viņš vada mūs un dod izpratni ko darīt.

 Tādēļ es lūkojos uz Dievu ar savu ticības skatu, kā uz savu labo tēti, popzvaigzni, savu autoritāti, tādēļ, ka Viņš ir laipns un taisns, Viņš izvelk manu kāju no tīkliem un atgriež grēciniekus uz pareiza ceļa. Viņš nepiemin mums mūsu pārkāpumus!