ALBA QUASIMODOGENITI

2010. gada 11. aprīlī 

Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: "Miers ar jums!" Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: "Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu." Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks."
Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: "Mēs To Kungu esam redzējuši." Bet viņš tiem sacīja: "Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu." Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: "Miers ar jums!" Pēc tam Viņš Tomam saka: "Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!" Toms atbildēja un sacīja Viņam: "Mans Kungs un Mans Dievs!"
Jēzus viņam saka: "Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!
 

Jāņa 20:19-29 

Miers ar Jums! – tā saka Dievs mums Baltajā svētdienā. Tā ir ļoti svarīga vēsts priekš ikviena cilvēka. Miers ir tas pēc kā kāro katra cilvēka dvēsele. Jaunībā mēs iztrakojamies un miers liekas kaut kas mazsvarīgs, bet vēlāk cilvēks saprot, cik ļoti svarīga ir iekšējā stabilitāte, pārliecība un stresa pārvarēšana.
Tātad Baltā svētdienā mēs runājam par to, ka Miera gūšana ir visu Lieldienu patiesā jēga. Par to mums stāsta abi šodien lasītie notikumi – par Jēzus atnākšanu mācekļu vidū un par Toma pārliecināšanu. Abiem notikumiem ir divējādi slāņi – kā tas attiecas uz mācekļiem un ko tas nozīmē priekš mums šodien?

Jēzus atnes mieru saviem satrauktajiem mācekļiem, kuri baidījās no represijām. Viņš parādās, Viņš eksistē, Viņš ir dzīvs, Viņam rūp, kas notiek ar Viņa mācekļiem. Šajā reizē jūdiem tik ikdienišķais: Šalom alehem!, skan ar īpašu un jaunu jēgu. Jēzus atnes mieru!

Bet, ne tikai Viņš atnes mieru un iepriecinājumu, ka, neskatoties uz savu nomiršanu Lielajā Piektdienā pie krusta, Viņš ir dzīvs. Jēzus esamība mācekļu vidū ir citāda. Viņš ir citāds – Jēzus vairs nav Nācarietis, Skolotājs, bet Viņš ir Augšāmceltais Kungs. Tādēļ Viņš dod saviem mācekļiem jaunu uzstādījumu – Dieva Dēls maina savu mācekļu ievirzi, sūtību – tagad viņi vairs nebūs mācekļi (didaskoloi), tagad viņi būs apustuļi (apostoloi). Tā ir virzības un darbības principiāla izmaiņa: māceklis mācās no sava skolotāja, viņš ir saņēmējs, tas ir virziens uz sevi no skolotāja. Bet kopš Jēzus sūta viņi kļūst par vēstnešiem, par tiem, kuriem ir pienākums darboties, izplatīt Vēsti – evaņģēliju – par Dieva uzvaru pār grēku un nāvi.

Otrais, ko Jēzus dod saviem mācekļiem, ir Atslēgu vara. Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu! ^{23 Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks."}

Šis notikums ir ļoti svarīgs priekš visas garīgās pasaules vēstures. Mums ir svarīgi apzināties, kas notiek šajā notikumā – Dieva Dēls pilnvaro savus apustuļus darīt to, ko līdz šim varēja tikai Dievs – piedot grēkus! Patiesībā tas ir kaut kas nedzirdēts un ārprātīgs priekš jūdu rakstu mācītājiem. Vecajā Derībā grēku piedošanu varēja gūt tikai caur upurēšanu – kāds ir tavs grēks, tāds upuris ir jānes Dievam, lai grēks tiktu apklāts. Pat paša Jēzus rīcība bija nepieņemama farizejiem – Viņš piedeva grēkus! Mēs atceramies, ka evaņģēlijos Jēzus piedeva grēkus cilvēkiem – sievietei, kura bija apsūdzēta laulības pārkāpšanā, kā arī triekas ķertajam Nācaretē, kuru nolaida caur jumtu pie Jēzus un vēl citiem.

Grēku piedošana tiek dota Jēzus pilnvarotajiem, Viņa sūtītajiem. Lai šis tik ļoti svarīgais pienākums apustuļiem būtu pa spēkam, Kristus dod viņiem Svēto Garu. Tas nozīmē, ka tagad pats Dievs būs klātesošs ikreiz, kad cilvēki nāks un izsūdzēs apustuļiem savus grēkus un lūgs pēc piedošanas.

Šis notikums ir ar kolosālu nozīmi priekš ikviena no mums. Tas, ka Dieva Dēls dod mācekļiem Svēto Garu un pilnvaras piedot grēkus nozīmē, ka šeit tiek iedibināts garīgais amats – priesterība. Priesteris ir tas, kurš ir pēc sava amata pilnvarots būt par vidutāju starp cilvēku un Dievu. Priesteris palīdz cilvēkiem salīdzināties ar Dievu un gūt Dieva dāvāto. Svarīgākais tajā ir iespēja iegūt grēku piedošanu, jo tā ir iespēja iegūt dvēseles mieru. Ne tikai iespēja, bet tā ir Dieva paša pilnvara, kas tiek lietota Baznīcā. Tas nozīmē, ka arī šodien, 2010.gadā mums ir iespējams saņemt grēku piedošanu, kā tas bija 2000 gadus atpakaļ. Tam nav noilguma. Apustuļi šās pilnvaras deva tālāk saviem mācekļiem un viņi atkal tālāk, līdz šodienai, līdz Ikšķilei.

Nekur citur nav iespējams iegūt grēku piedošanu, kā vienīgi Kristus dibinātajā Baznīcā, kopībā, kur darbojas Viņa dotās pilnvaras. Nav iespējams saņemt grēku piedošanu ārpus Kristus konteksta. Nav iespējams saņemt grēku piedošanu pastaigājoties mežā vai upes malā sēžot un meditējot. Nav iespējams saņemt grēku piedošanu seansā pie psihoterapeita. Tas būs tikai psiholoģisks pašapmāns. Nav arī iespējams saņemt grēku piedošanu kārtīgā latviešu pirtī. Tas ir tik jauki, nomazgāties un izkarsēties, tas dod spēku un stiprina ķermeni, bet tas nespēj nomazgāt grēkus no manas dvēseles. Ļoti svarīgi ir nesajaukt to, kas mazgā, atvieglina, stiprina un dziedē ar to, kas dod grēku piedošanu.

Lai es saņemtu savu grēku piedošanu man ir vajadzīga Kristum ticīgo draudze. Tie ir mani ticības biedri. Tur man pasludina grēku piedošanu un palīdz tikt atpakaļ uz taisnības ceļa. Šeit ir droši, ka līdz ar piedošanas pasludināšanu mani grēki arī vairs mani neapsūdz Dzīvā Dieva priekšā. Grēku piedošana ir tā, kas patiesi mazgā manu dvēseli un garu, atvieglina, stiprina un sniedz patiesu dziedināšanu. Tad Kristus Miers ir ar mani.

Notikums, kas parasti tiek saukts par Neticīgā Toma pārliecināšanu patiesībā mums sniedz ļoti uzskatāmu ilustrāciju Dieva Svētā Gara darbībai. Toms nebija kopā ar pārējiem mācekļiem, kad pirmo reizi parādījās Kristus, tādēļ viņš nesaņēma Sv.Garu un tādēļ arī nespēja ticēt tam, ka Jēzus patiesi ir augšāmcēlies. Toms kļuva pārliecināts par Kristus dzīvību tad, kad viņš piedzīvoja Kristus realitāti – dzirdēja, redzēja un varēja aptaustīt. Gluži tāpat kā pārējie mācekļi, tikai pēc tam, kad viņi jau bija piedzīvojuši Augšāmcelšanās brīnumu.

„Mans Kungs un mans Dievs!” – nozīmē ļoti personisku dievapziņu. Tagad Tu esi mans Kungs un es esmu piedzīvojis, ka Tu esi mans Dievs, t.i., Tu esi mana Dieva parādīšanās.

 Toma pārliecināšana mums ir nozīmīga ar to, kā Dievs pārliecina šaubīgos un tos, kuri nespēj paļauties uz citu liecībām un citu stāstījumiem. Daudzi cilvēki meklē paši savu ceļu pie Dieva vai kāro paši pārliecināties. „Tur kaut kam ir jābūt!”, dzied populārā jauniešu grupa „Prāta Vētra”. Cilvēks meklē un cer, bet nav īsti pārliecināts, ka tur būs. Par to pašam ir jāpārliecinās. Tas ir kā notikumā, kur Jāņa evaņģēlija sākumā Nātanaēls vēlējās pats pārliecināties vai Jēzus no Nācaretes ir Mesija. Nātanaēla pārliecība veidojās pateicoties tam, ka Jēzus pateica kaut ko tādu, ko varēja zināt vienīgi Dievs pats. Filips viņam teica: „Nāc un redzi!” Arī šeit Toms piedzīvo Kristus pārdabiskumu, augšāmcelšanos pats ar savām acīm, ausīm un rokām.

Lai meklētājs spētu iemantot patiesu dvēseles mieru ir nepieciešamas 2 lietas:

·         Objektīvai iespējai saņemt piedošanu – Kristus dotai pilnvarai apustuļiem, dot grēku piedošanu ikvienam, kurš savus grēkus nožēlo un atgriežas. Šī objektīvā iespāja pamatojas faktā, ka Augšāmceltais Kristus pilnvaro apustuļus piedot grēkus Dieva Vārdā.

·         Pārliecībai (ticībai), ka tas ir Dievs, kurš manus grēkus piedod. Tā ir mana subjektīvā nostāja, mana gatavība saņemt Dieva sniegto dāvanu. Šī subjektīvā nostāja veidojās pateicoties tam, ka es piedzīvoju Dievu savā dzīvē.

Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!
Daudz augstvērtīgāka ticība un pārliecība par neredzētu un nesatiktu un neaptaustītu Jēzu Kristu kā reālu Augšāmcēlušos Dieva Dēlu, kurš ir pie Tēva labās Rokas Debesīs, par tādu ticību, kas ir iegūta caur redzēšanu un aptaustīšanu.
Svētīgi ir visi tie, kuri ir pārliecināti par žēlsirdīgu Dievu caur Jēzu Kristu, lai gan viņi nav par to pārliecinājušies! Kādēļ viņi ir svētīgi? – Jo viņu ticība un pārliecība tiks atalgota. Jo viņu ticība nepaliks kaunā. Svētais Gars, kas ir dots Baznīcai, ir kā pamats mūsu ticībai, ka tai ir reāls pamats. Svētais Gars vēl joprojām darbojas mūsu Baznīcā: aicina jaunus cilvēkus atgriezties pie Dieva, nožēlot grēkus, kļūt labākam, mudina iepazīt Dievu vairāk, mudina baudīt Sakramentus, mudina mīlēt cilvēkus.
Svētīgi esam mēs, ja Viņu neredzēdami, tomēr Viņu piedzīvojam mūsu vidū, viens otrā, caur liecību, ko nesam ar saviem darbiem un attieksmi.