2012. gada 8. aprīlī

 Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: "Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?" Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels.

 Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: "Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis."

 Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās.

Beidzot ir atnākušas Lieldienas! – vai mēs šogad ar prieku varam šādi teikt? Šādus vārdus parasti sakām par svētkiem, kurus patiesi gaidām. Šādi gaida bērni savu dzimšanas dienu, bieži pat skaitot dienas līdz tai. Varbūt mēs gaidījām Lieldienas, kā kārtējos svētkus, jo taču mums sanāk veselas 4 brīvdienas.

Tomēr neatkarīgi no tā vai mēs esam vai neesam gaidījuši Lieldienas, tās ir atnākušas. Kristus Augšāmcelšanās notiek neatkarīgi no cilvēkiem – neatkarīgi no mūsu ticības, labestības/ļaunuma, noskaņojuma vai pārņemtības. Tas ir paša Dieva darbs.

Svarīgi ar kādu saturu mēs piepildām Lieldienas – kam un kāpēc ir šie svētki?

• Pavasarim  - saulgriežiem vai arī ir sākusies jauna grillēšanas sezona;
• Ģimenei – iespēja labi kopā pavadīt laiku;
• Dvēselei – šeit ir patiess prieks par Kristus Augšāmcelšanos, kas man un manai ģimenei ir saprotams un svarīgs.

Nebūtu arī slikti, ka Lieldienas priekš kārtīga latvieša un luterāņa ir skaisti un priecīgi svētki, kuros ir pa daļai no visa augšminētā – mēs priecājamies par to, ka Kristus ir dzīvs, jo tas dod dzīvību un spēku mums;
 - mēs varam būt kopā un priecāties par pavasari un varbūt kaut kur aizdoties dabā.

Tomēr mums ir jāņem vērā, ka ar pavasari un ģimeni mums parasti ir skaidrs, mēs vienmēr atradīsim iemeslus būt kopā jaukās dienās. Ar pavasara saulgriežiem mums varētu būt puslīdz skaidrs.
Vienīgi neskaidrs daudziem ir jautājums par Lieldienu kristīgo saturu. To ir iespējams redzēt un dzirdēt no daudzo mēdiju izklāstiem. Parasti Lieldienas ir olu un zaķu svētki. Šur tur sākas mēģinājumi sākt tradīciju apdāvināties, līdzīgi kā Ziemsvētkos. Tās ir veikalnieku producētas lietas, kam nevajag sekot.

Kristus Augšāmcelšanās nav simboliska dabas atdzimšana. Jēzus Kristus nav Tamnuss vai Dionīss vai Orfejs, kur tiek ietverts simbolisms, kas izsaka dabas un cilvēka izmaiņas, pieaugot vai mainoties kādu satricinājumu dēļ.

Lieldienu, kā patiešām „Lielo-dienu” jēga ietverta pavisam vienkāršā un zināmā notikumā – mirušais Jēzus no Nācaretes augšāmceļas. Mirušais atkal dzīvo! Tiek uzvarēta nāve. – Tas ir viens notikums, kas pats par sevi ir neiespējams, un tādēļ ļoti uzrunājošs – tas satriec ierastos priekšstatus.

Mums augšāmcelties nav iespējams, vienīgi caur turpināšanos savos bērnos un bērnu bērnos mēs varam runāt par dzīvošanu pēc dzīves.

Bet Jēzus Kristus nevarēja palikt miris, jo Viņš ir Dieva Dēls, kurš ir Dieva Sv.Trīsvienības 2.Persona. Tādēļ Viņš, kā cilvēks, nomira, nonāca Mirušo valstībā un tad atgriezās atpakaļ pie dzīvajiem, jo Viņš ir Dzīvais Dievs.

Taču cilvēku prieks par Kristus Augšāmcelšanos ir saistīts ar saikni, kāda ir starp Kristus Augšāmcelšanos un mūsu nāvi.

Vispirms ar to, ka, ja šeit nav saiknes, tad mēs nomirstam un tās ir beigas – mēs nenokļūstam Debesīs pie Dieva, bet kaut kur citur, kas ir tālu prom no Viņa.

Tomēr ir daudzi, kuri ir pārliecināti, ka eksistē šāda dzīva saikne ar Dievu un Kristu. Ir daudzi, kuri dzīvo kopā ar Dievu. Vai jums ir Dieva tuvums? Līdzīgi, kā rakstīts 73.Psalmā: „Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu.” Tas veidojas no Jēzus Karistus apsolījuma: „kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis." (Jņ.12:32)

Jēzus vēl vairākās evaņģēlija vietās atklāj to, ka Viņā mēs varam iegūt iespēju kļūt nemirstīgi: „"ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?" (Jņ.11:25-26) „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jņ.14:6) „Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jņ.17:3)

Šī saikne nodibinās ar to, ka mēs tiecamies pie Dieva, jūtot un saprotot, ka tas mums var palīdzēt. To labi izsaka apustuļa Pētera vārdi Jēzum: „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais." (Jņ.6:68-69)

Arī apustulis Pāvils raksta, ka tas, ka esam kļuvuši par kristiešiem, ticam uz Jēzu Kristu tas dod mums cerības uz nemirstību: „Bet tagad, kad jūs esat atsvabināti no grēka un esat kļuvuši par Dieva kalpiem, jūsu ieguvums ir svēttapšana un tās gals - mūžīga dzīvība.” (Rom.6:22)

Kas tad ir šī dzīvība, ko mēs iegūstam Augšāmceltajā Kristū?

Vispirms iespējams pateikt kas tā nav – tā nav mūsu zemes dzīves turpināšanās. Mēs pēc mūsu augšāmcelšanās nebūsim kā Lācars, kurš tika atmodināts no nāves. Notikums ar mirušā Lācara atmodināšanu Jāņa ev. 10.nodaļā nebija augšāmcelšanās tāpat kā Jēzum. Jo Lācars tāpat pēc daudziem gadiem nomira, kā svētais paraugs citiem. Lācara atmodināšana ir Dieva darbs, ar ko Viņš mums atklāja, ka Viņam ir spēks un autoritāte augšāmcelt – Viņš ir kungs pār dzīvību un nāvi.

Dzīvība Kristū nozīmē dzīvot no Dieva dzīvības – smelties dzīves enerģiju no Dieva. Kad mēs augšāmcelsimies, mēs būsim kā Jēzus augšāmcelšanās rītā.

Līdz ar to mēs esam iedziļinājušies un pārdomājuši par to, kas ir Lieldienas priekš mums. Ko tās mums dod, kā kristīgiem cilvēkiem, kuri ticam Dievam un ticam, ka Jēzus Kristus ir Augšāmcēlies. Iespējams, ka jūs nevarēsiet gluži tāpat kā es šeit pamatot savu pārliecību, tomēr ir labi, ka mēs zinām, kas man dod cerību uz nemirstību – Mūžīgo dzīvību Dievā.

Protams, šī pārliecība reti kuram jau ir kopš Kristībām vai Iesvētībām. Vajadzīgs laiks, kurā mūsu ticība iesakņojas un nobriest, līdzīgi kā maize abrā, vai izaug, līdzīgi kā koks mūsu dārzā.

Tādēļ arī Dievs mums ir devis atbalstu un stiprinājumu mūsu dzīves laikā, lai mūsu ticība nenonīkst un neapsīkst – Kristus Miesu un Asinis – Svētajā Vakarēdienā. Viņš pats saka, ka Viņa Miesa ir tā, kas ticīgajos veido pārliecību par Mūžīgo Dzīvību: „Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā.” (Jņ.6:53-54)

Augšāmcelšanās vēsts piesaka sākumu jaunai dzīvei- dzīvei ticībā. Jo mēs vēl esam tikai cilvēki – grēcīgi un bieži vien kļūdāmies. Bet tā ir labā ziņa mums, ka beigas būs labas.