Lielai Piektdienai, 2011.gada 22.aprīlī

1)      Kristus Ciešanu un nāves notikumi ir paši uzrunājošākie Jaunajā Derībā, iespējams, arī Bībelē. Ja mēs salīdzinām reliģijas, tad nekur citur nav minēts, ka Dievs tā ciestu un upurētos par cilvēkiem. Ir līdzīgi eposi un reliģijas, kurās dievi tiek nogalināti, lai pēc tam augšāmceltos, bet tikai Kristus tā cieš un mirst par grēciniekiem.

Stāsts par Kristus ciešanām un nāvi pie krusta ir smags, grūti panesams un nepatīkams. Ne velti Mela Gibsona filmu „Kristus Ciešanas” dēvē par asiņainu un briesmīgu. Jo Kristus Ciešanas bija briesmīgas un asiņainas. Tomēr, neskatoties uz nepatīkamo, Kristus ciešanu un nāves notikumi interesē jaunus un vecus vēl joprojām. Tas uzrunā un liek domāt.

Kristus Ciešanu notikumi mums atklāj par Dievu un par mums.

2)      Kristus ciešanu notikumos katrs cilvēks var atrast cilvēcīgo elementu, kas uzrunā un liek domāt – ko es darītu, ja Kristus ciešanas notiktu manu acu priekšā? Vai es būtu starp tiem, kuri sauc, lai Kristu pažēlo? (vai notikumos tiek minēti ļaudis, kas sauc, lai Jēzu saudzē?) Vai es būtu starp farizejiem? Vai es būtu starp mācekļiem, kuri nobīstas un aizbēg? Vai es būtu starp Jāni un Jēzus Māti Mariju? Vai es būtu pilsētas iedzīvotājs, kurš neizpratnē noskatās uz nelaimīgo, kurš knapi kājas vilkdams, nes krusta baļķi pa šaurajām Jeruzālemes ieliņām.

Brīžos, kad notiek kaut kas tik ekstrēms, kā sasista un pazemota cilvēka dzīšana uz soda izpildīšanas vietu, nereti cilvēkos pamostas kaut kas necilvēcīgs. Leģendā par Mūžīgo žīdu teikts, ka šis cilvēks (Ahasvers) bijis kurpnieks Jeruzālemē, kad Jēzus gājis viņam garām, nesdams krustu. Jēzus gribējis nedaudz atpūsties pie Ahasvera namiņa. Tanī brīdī šis ebrejs kaut ko riebīgu izbļāvis un iespļāvis Pestītājam sejā. Un, dēļ šī spļāviena ebrejs klīst pa pasauli un laikiem, nespēdams rast mieru un nespēdams mierā nomirt.

3)      Kristus ciešanu stāsts atklāj mums daudz ko par Dievu:

·         Dievs tiek atstumts un apsmiets: Lielās Piektdienas notikumi, kuros tauta, cilvēki atstumj un noraida Kristu, parāda, ka pasaules glābšanā nevar būt cilvēka līdzdaļas, jo vienīgais, ko mēs varam – noraidīt savu Pestītāju. Tas nozīmē, ka Dieva labā griba mūs glābt ir spēcīgāka par cilvēku aklo noraidījumu.

·         Dievs cieš: Viņa ciešanām ir kolosāla jēga priekš pasaules civilizācijas kultūras un vērtību veidošanās – ciešanas iegūst vērtību – izrādās, ka caur ciešanām var uzvarēt. Kristus caur ciešanām uzvar grēku un cilvēcisko vājumu, izvēlēties vieglāko ceļu. JO, mūsu ciešanas līdz ar to kļūst arī par Kristus ciešanām – Viņš ir klātesošs mūsu ciešanās, jo Viņš ir cietējs, kurš izturēja līdz galam un tādā veidā uzvarēja ļaunumu un nāvi.

·         Dievs mirst pie krusta: tas ir svarīgi, ka mēs redzam, ka Dievs cieš un Dievs mirst pie krusta. Viņš nav tikai reāls cilvēks, Jēzus no Nācaretes, bet Viņš ir arī Dieva Dēls – patiess Dievs. Viņš ciešs netaisnīgus pazemojumus, sitienus un apkaunojumu. Viņš iet Golgātas ceļu. Tas viss notiek mūsu dēļ; tas viss notiek par mums; tas viss notiek mūsu vietā.

Kā Dievs var mirt?! – Viņš protams nemirst tā, ka Dieva vairs nav, bet Viņš iet cilvēka mirstīgo ceļu, lai darītu to dievišķu, atkal savienotu ar Dievu. Jo, ja Dievs mirst, tad tā vairs nav nāve, bet gan pāriešana no vienas pasaules citā (kā par to rakstīja Antuāns de Sent Ekziperī „Mazajā Princī”: tas ir kā nomest veco čaulu, lai varētu ceļot pie savas puķes uz tālās planētas … )

·         Dievs tiek apglabāts: laiks pēc krusta nāves ir pilnīga klusuma laiks, kurā iestājies klusums pirms Lieldienu rītausmas. Tā būtība ir nakts un garīga tumsa. Mācekļiem tas bija kaut kas briesmīgs. Mums vairs nav Kristus.

·         Dievs nokāpj Ellē: Viņš iet katra mirstīgā ceļu un ar savu klātesamību nonāk arī mirušo valstībā, kas līdz ar to vairs nav tā mirušo valstība, bet tiek izmainīta, jo arī tur ir nonācis Dievs. Viņš nonāk pie tiem, kuri Viņu gaidījuši.

Kāds ir Dievs, kurš šādi rīkojas? – vājš, tad Viņš nebūtu vairs Dievs. Tieši Dieva vājumā ir Viņa spēks un uzvara pār abiem senajiem cilvēces ienaidniekiem – grēku un nāvi. Dievs, kurš šādi rīkojas, apliecina, ka Viņam ļoti svarīgi ir cilvēki. Dievs ir mīlošs. Viņš uzupurējas par mums.

4)      Ko Kristus Ciešanas un nāve nozīmē man?

a)      iespēju izvērtēt sevi – savu attieksmi un rīcības modeļus manā dzīves situācijā (grēkāža meklēšana, vainas novelšana, meli, bēgšana, piesliešanās stiprākajam un gudrākajam);

b)      iespēju palūkoties uz dzīvi no cita rakursa – no cietēja, upura, vajātā, apsmietā, netaisni notiesātā, piekautā un uz nāvi notiesātā;

c)       iespēju iepazīt Dievu, kurš rīkojas, lai palīdzētu cilvēkiem – uzupurējas, cieš un mirst par mani;

d)      iespēju saņemt no Dieva palīdzību situācijās, kas ir ekstrēmas un cilvēciski nepanesamas;

e)      iespēju iegūt Nemirstību – jo Kristus, būdams Dieva Dēls, tādu iespēju dāvā, caur to, ka Viņš mirst par mums. Nemirstība ārpus šīs iespējas nav iespējama.

 

Kristus Ciešanu notikums ir it kā notēmēts uz mani un uz jebkuru cilvēku personīgi – tas viss, kas ar Kristu notiek ir vērsts uz to, lai tas radītu kādas pārmaiņas mūsu dzīvēs un cilvēces vēsturē kopumā.
Kristus cieš tādēļ, ka mēs esam grēcīgi. Mums nepieciešamas dzīves un rīcības izmaiņas.

Domāju, ka pareizais ceļš sākas ar Kristus atklāto patiesību, ko Viņš pats realizēja savā dzīvē – uzņemties atbildību un nokāpt lejā pie grēciniekiem. Mēs to nebijām pelnījuši, bet Viņš to darīja. Tā bija Kristus iniciatīva. Tas bija glābšanas ceļš mūsu dvēselēm. Tas arī var būt glābšanas ceļš mūsu valsts politiķiem un nācijas turpmākai attīstībai. Pietuvošanās tautas situācijai un sākt ar to, kas ir. Kristus saka: "Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.” (Lk.9:23) Domāju, ka tā var būt ideāla devīze labam politiskajam darbiniekam tāpat kā labam mācītājam. Staigāt pakaļ Kristum, nozīmē mācīties dzīves un attieksmes principus no Viņa, kā labā meistara un skolotāja. Tas nav viegli, bet tas ir īstais ceļš.

Lietas mainās tikai caur to, ka mēs, cilvēki, izdarām kādas pamatizvēles savā dzīvē – tādas kā: es turpmāk no rītiem un vakaros tīrīšu zobus; es vairs nekad nemelošu; (..)
 - es turpmāk ievērošu cilvēkus sev līdzās; es meklēšu neredzamo, bet dzīvo Dievu; es vēlos savu dzīvi vadīt pēc Dieva gribas; es uzticos Tev, Dievs; es mīlu Tevi, Dievs, un tādēļ es darīšu visu, lai iepriecinātu Tevi…