Vangažos, 2011. gada 20. augustā

⁹ Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību:

 ¹⁰ "Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs - muitnieks. ¹¹ Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. ¹² Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. ¹³ Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!

¹⁴ Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru.

 Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts."

Droši vien, ka daudzi no klātesošajiem ir pamanījuši, ka pie mums Latvijā ir daudz dusmīgu un neapmierinātu cilvēku. Mēs esam neapmierināti ar to, ka ir apmācies laiks, mēs paši esam apmākušies… Mēs esam neapmierināti ar savu dzīvi, ar agriem rītiem, kad ir jāceļas. Citi ir dusmīgi uz saviem priekšniekiem, vecākiem, sievām/vīriem. Kādēļ ir tik daudz dusmīgu un neapmierinātu seju? Mums Latvijā tā ir kaut kāda iezīme – tāds pārliecīgs nopietnums. Mēs, latvieši, jau neesam tik drūmi, bet mums šķiet, ka daudz kas nav kārtībā, kaut kas nav tā kā mums gribētos. Es gribu un man nav…

Tātad viens no neapmierinātības iemesliem ir mūsu neīstenojušās gaidas un vēlmes. Cilvēk vēlas būt labākā stāvoklī, ne kā tas ir kaimiņam, paziņām, klases biedriem u.c. Bet mums pietrūkst – naudas, veiksmes, gudrības, izveicības un spēka. Vai arī mums pietrūkst laika, lai mēs varētu paveikt iecerēto. Tas ir tāds nemitīgs skrējiens, sacīkstes par to, kurš būs labāks, labāks pēc ārējiem parametriem un standartiem (darbs, ietekme, vara, nauda, māja, auto, sieva/vīrs, izglītība, skaistums, spēks). Tikko cilvēks ieiet sabiedrībā (socializējās), viņš saskaras ar šo sacensības garu (bērnu dārzā, skolā, studijās, darbā, sabiedrībā u.c.). Kurš no mums ir labāks? Un tie, kuriem šķiet, ka viņi ir kaut ko sasnieguši, ar zināmu pārākumu un nicināšanu noraugās uz citiem (ātri un agresīvi brauc dārgos auto, nerēķinās ar citiem un sabiedrības viedokli).

Vai arī Baznīcā darbojas, notiek šī sacensība – kurš no mums ir labāks?
Mūsu Kunga Jēzus Kristus stāstītā līdzība par farizeju un muitnieku ir ļoti spilgta dzīvā glezna, kas ilustrē šo pašu sacensību garīgā vidē. Divi pilnīgi polāri atšķirīgi cilvēki pēc minētajiem ārējiem standartiem – viens ir garīgs cilvēks, kurš nenodarbojas ar uzņēmējdarbību, politiku, viņš dzīvo morāli-ētiski pareizu dzīvi (nepārkāpj laulību, nezog, nekrāpj). Šī cilvēka dzīves mērķi nesaistās ar naudu, varu un sievietēm.
Otrs ir pilnīgi piezemēts cilvēks – izveicīgs krāpnieks, droši vien arī ir pārkāpis laulību, izsities uz augšu visādiem veidiem un ieguvis zināmu stāvokli, varu.

Pēc ārējiem parametriem farizejs ir labāks par muitnieku, jo farizejs dzīvo tādu dzīvi, kā to nosaka Vecās Derības pasaules (bauslības) standarts. Muitnieks ir pārkāpējs, grēcinieks, kurš nav cienīgs. Un viņš to apzinās.

Tomēr interesantākais šajā gadījumā ir tas, ka Jēzus no Nācaretes šajā līdzībā ievieš vēl kādu atskaites pozīciju. Viņš novērtē farizeja un muitnieka stāvokli nevis no cilvēciskā redzējuma, bet no tā, kā šo situāciju redz Dievs. Jēzus šo līdzību stāsta kā Dieva Dēls.
Jēzus līdzība par farizeju un muitnieku ir līdzība, kas aicina domāt par tiem procesiem, kas notiek cilvēka dvēselē. Kas notiek cilvēka smadzenēs, pirms viņš izvēlas rīcības mērķi un taktiku.
Dievs uzlūko cilvēka sirdi. Viņam ārējie parametri nav noteicošie.
 Jēk.4:6; 1.Pēt.5:5 „Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību.”
Dievs raugās ar kādām acīm mēs uzlūkojam apkārtējo pasauli un cilvēkus līdzās – vai ar tieksmi valdīt, vai ar pārākuma apziņu, vai ar skaudību, atriebīgumu, egocentrismu, vai ar necienīguma un pazemības apziņu. Viņš augstāk novērtē muitnieku, kurš apzinās savu necienību un ir pazemīgs, ne kā farizeju, kurš skaidri apzinās savu cienīgumu un domā, ka ir pārāks par citiem.

Jēzus līdzība par farizeju un muitnieku ilustrē Mt.5:20 teikto: „Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu Valstībā.” 
Tādēļ arī citur Evaņģēlijā (Mt.21:31) Jēzus saka: Muitnieki un grēcinieces drīzāk nāks Debesu valstībā ne kā jūs (farizeji un Rakstu mācītāji). – tie, kuriem ir attieksme pret Dievu kā tiem muitniekiem un grēciniecēm, kuri nožēloja, nokļūs Debesīs. Tādēļ mums ir jābūt labākiem par farizejiem, lai mēs varētu tikt Dieva Valstībā.

Jēzus Kristus ir pats kā šīs svētīgās attieksmes piemērs:

Mt 11:29 Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.

„Austrumu Baznīcas tēvi nepārprotami uzsvēra: ja cilvēkā nebūs pilnīgas pazemības, t.i., sirds, prāta, gara, dvēseles un miesas pazemības, tad Debesu valstību viņam nesasniegt.”

Kāda tad ir farizeju taisnība?

1. Dieva doto likumu un baušļu kārtīga pildīšana (pat burtiska pildīšana)
2. Bailes no Dieva soda
3. Ļauna nedarīšana

• Ļaunuma ierobežošana sabiedrībā (sodīšana un izpirkšana)
• Personiskajā ētikā – sudraba likums: nedari otram to, ko tu nevēlies, lai tev darītu

Farizeju taisnības problēma:

• Formālisms – galvenais darīt Dieva pavēles baušļos, bet tiek nereti atstāts novārtā attieksmes aspekts – ko saka sirdsapziņa?
• Sliktā saskatīšana cilvēkos – pašiem cenšoties būt pareiziem un cīnoties ar saviem netikumiem, cilvēks pamana kļūdas un nepilnības citos – šķiet, ka visi ir ļaundari, laupītāji un laulības pārkāpēji
• Augstprātība (sevis celšana pāri citiem) – es/mēs esam garīgi labāki par viņu/tiem, kuri tik pareizi nedzīvo. Garīgā augstprātība ir smagāka par ikdienas praktisko augstprātību, jo ar garīgo mēs varam liegt citiem ceļu pie Dieva. Tas kopumā attālina no Dieva Gara.
• Jēzus atklāj saviem mācekļiem paradoksu – muitnieks, kurš nožēlo ir labāks par pareizo farizeju, kurš sevi vērtē augstāk, kurā nav necienīguma izjūtas Dieva priekšā.

Līdz ar to šī līdzība māca:

1. Neizdarīt virspusējus spriedumus par citiem;
2. Morāli ētiska dzīve ir ļoti laba un svarīga Dieva priekšā, bet tā var būt tukša, ja nav komplektā ar pazemīgu sirds attieksmi;
3. Dievs novērtē pazemīgos

• Sava necienīguma apziņa dod vietu Dieva darbiem;
• Tas kurš apzinās necienīgs saņem grēku piedošanu no Dieva
• Pazemība ir laba augsne tālākai garīgai attīstībai – agāpiskai mīlestībai

Vai es esmu pazemīgs? (kā pārbaudīt sevi)

Katra diena un situācija ir kā cilvēka garīgās stājas pārbaudījums.

Vai manās acīs kāds cilvēks ir nevērtīgāks par mani? Tas, kurš tāds ir manās acīs ir mans tiesnesis…

Kad kāds sevi noniecina vai pazemo atliek tikai pateikt, ka laikam jau tā ir, ka viltus pazemībai maska pazūd un cilvēks paliek dusmīgs, vai arī noklusē un kļūst par ienaidnieku un vēlāk atriebjas.

Kā attīstīt pazemību sevī?

• Sekot Jēzum Kristum – pārzinot līdz niansēm Viņa zemes dzīvi un Evaņģēlija būtību.
• Lasīt svēto dzīves aprakstus, lai no viņu dzīvēm varētu mācīties kā rīkoties dzīves situācijās.
• Pārdomas par saviem grēkiem - izmeklējot savu sirdsapziņu un strādājot pie to pārvarēšanas
• Pārdomas par nāvi – tā ir tepat mums līdzās; katra diena var būt pēdējā (novecošana, visa esošā beigas, skaistuma noziedēšana u.taml.). Kas tad ir nezūdošās un paliekamās vērtības nāves priekšā?
• Bez kurnēšanas pārdzīvot pārmetumus, apvainojumus un pazemojumus, pat ja tie ir nepelnīti.
• Bez kurnēšanas izpildīt vai palīdzēt citiem pildīt zemus darbus (nekas nav zem mana goda darīt).
• Vienkāršība apģērbā, barībā, mājoklī. Mērķis – neizcelties apkārtējo vidū. Nebūt ne pirmajam, ne arī pēdējam. Pazemīgais nav pamanāms un neizceļas.
• Savus sasniegumus jāslēpj no citu acīm, lai cilvēki neslavētu, et būtu manta Debesīm.
• Jāklausa garīgajam tēvam, vecākiem un draugiem.
• Neuzticēties savām domām, bet meklēt Dieva gribu.
• Nepieļaut godkārīgas domas – cīnīties ar lepnību un augstprātību jau dvēselē.

Ja ir vēlēšanās pazemību var sasniegt ikkatrs, tikai jāizmanto katrs gadījums, kas palīdz iznīcināt sevī lepnību. Mūsu patmīla tiek aizskarta uz katra soļa: mājās, darbā, transportā un sabiedriskās vietās. Nepieciešams tikai pārvarēt pašam sevi, savu egoismu – neatbildēt ar to pašu, būt laipnam, piedot un lūgt piedošanu.

Tomēr ir jāatceras, ka pazemība nav pazemības pēc. Pazemība nav sports, bet tā ir līdzeklis, lai garīgā dzīve iegūtu patiesumu, dziļumu un kvalitāti.

Pazemība kā dāvana

Pazemība ir viena no agāpiskas mīlestības pazīmēm (1.Kor.13:4-6) un ir kā kristieša rakstura iezīmju kvintesence (Gal.5:22; 6:1-4) Bet tas būtībā nozīmē, ka pazemība ir Sv.Gara darbības auglis un dāvana. Tas nozīmē, ka pazemība nenāk no cilvēka, bet tā ir Dieva dāvana, kas atklāj cilvēka garīgās dzīves īstumu un kvalitāti. Patiesi pazemīgs cilvēks ir brīnums un redzama Dieva labo darbu zīme šajā pasaulē, kas noteikti ir jāizmato priekš sevis pilnveidošanas – jācenšas kontaktēties ar šādu cilvēku, lai varētu izdibināt kā tas notiek. Bet galvenais, ir nepieciešamība pēc iekšēja kontakta ar dzīvo Dievu, kurš dod spēku pastāvēt pazemībā un labestībā.

Cilvēks, kurš ir pazemīgs, lūkojas uz pasauli kā bērns, bez ekspektācijām un bez principiāla aizvainojuma. Tā ir savdabīga laimes izjūta. Es zinu, ka neesmu labāks, un man ir prieks, ka es esmu tāds un man ir šāda dzīve. Paldies Dievam!