Uzruna Ikšķiles draudzes Dārza svētkos

2010. gada 20. Jūnijā

Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.

 Un Dievs Tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis.

 Un Dievs Tas Kungs lika izaugt no zemes ikvienam kokam, kuru bija patīkami uzlūkot un kas bija labs, lai no tā ēstu, bet dārza vidū dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam.

Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu.

 (Genesis 2:7-9,15-17)

Dievs radīja pasauli un tās centrā - Dārzu. Bet dārzā Dievs ielika cilvēku. Cilvēks ir radīts, lai viņš rūpētos par dārzu (koptu un sargātu). Dārzs ir radīts, lai cilvēkam ir vide. Sākumā Ādams bija sagatavotā un piemērotā un skaistā vidē, Dievs bija parūpējies par skaistumu un barību.

Bet pēc grēkā krišanas dārzs pārvērtās par čūkslienu, par ko cilvēkam pašam ir jārūpējas. Ērkšķi un dadži aizaug un nomāc dārzu. Cilvēks zaudē paradīzes dārzu, kur viss bija priekšā, kur Dievs ir parūpējies par iztiku. Tagad vaiga sviedros tā ir jāsagādā. Ja iepriekš tas bija pašsaprotami, tad tagad cilvēkam pašam ir jāiekopj savs dārzs. Dieva dārza vietā ir jārada cilvēka dārzs.

Kas ir mūsu dārzs? – Tā ir zeme, kurā mēs dzīvojam, pasaule, par ko esam atbildīgi, ekoloģija, dzīvā daba un dzīvnieki tajā. Bet dārzs ir arī viss tas, par ko esam iecelti kā atbildīgie – saimniecība, māja, dzīvoklis, uzņēmums, bērni, ģimene vai vecāki un vecvecāki, kuri ir vecuma nespēkā. Ienākot šajā pasaulē kā pilntiesīgi un pieauguši mēs kļūstam par Ādamiem, kam ir dārzs par ko gādāt. Mēs to ravējam, tas ik pa laikam ir jākopj un jāravē. Tas ir arī jāsargā, lai to nenoposta un neizposta citi.

Bet tas ir to vērts. Vispirms tādēļ, ka tas nes gandarījumu. Tas izaug un nes augļus. Ir labums no dārza kurā mēs esam un ko kopjam. Citreiz tas var sniegt gandarījuma sajūtu, jo ar to mēs piepildām savu sūtību. Treškārt, tas ir tā vērts, kopt un sargāt, jo pēc mums paliek dārzs. Tas ir dārzs, nevis čūksliens, kas paliek pēc mūsu dzīves.

Svinot Dārza svētkus mēs arī apzināmies savu dārznieku aicinājumu šajā pasaulē. Iekopjot dārzu mēs radām sakārtotu un patīkamu vidi, kur atpūsties un gūt atziņu par labu un ļaunu, kā arī smelties dzīvīgumu un vitalitāti savai dzīvei, saviem darbiem.