2011.gada 25.septembrī

Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi.

13 Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: "Neraudi!" Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: "Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!"

15 Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: "Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, - un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis."

,,Es kāpt gribu kalnā visaugstākā,

Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā,

Lai putenis plosās, lai ziemelis elš,

Uz augšu, uz augšu ies manim ceļš.”

Vai zināt kas šīs ir par rindiņām?

1900.gadā latviešu rakstnieks Vilis Plūdons sarakstīja poēmu „Atraitnes dēls”, par kādu jaunu studentu, kurš no laukiem sniedzas pēc gaismas un zināšanām, bet mirst.

„Ai, jaunekli, jaunekli, vērā liec,

Ka sniegā vai dūņās tu neiestiedz!”

 „...nesapņo par laimi atpūtā:

Tev jāstrādā, tev jāstrādā!”.

Un melnais putns (nelaimes vēstnesis) tik draud:

„Nekad, nekad tev’ neatstāšu,

Tu bālais sapņu jaunekli!”

„Vai tiešām cerības man visas pīšļos grūs

Un bargais liktenis man sapņu pili dragās,”

Stāsta, ka V.Plūdons šo poēmu sarakstījis, izlasot kādu traģisku ziņu par kādu jaunu studentu, kurš nomiris St.Pēterburgā, visticamāk no diloņa (tuberkulozes).

Tas būtībā ir stāsts par latviešu tiekšanos pēc zināšanām, vēlmi izsisties un traģisko likteni, ka to neizdodas sasniegt. Nabaga atraitnes dēls sniedzas, kaut arī tas maksā viņam dzīvību.

Vilis Plūdons ar savu Atraitnes dēlu spēja izkliegt sava laika sāpi un traģismu, kas bija mūsu tautā – būtībā mūsu tauta bija kā tā Atraitne, kuras dēli dodas svešumā, lai izsistos, lai gūtu gaismu. Tā ir tautas sāpe un tautas ideāli.

Tautai ir vajadzīgi atraitnes dēli, lai tautai būtu gaisma, pēc kā tiekties un sāpe, ko izsāpēt. Patiess traģisms ir vajadzīgs, citādi iestājas pagrimums, bet vēlāk garīga nāve – sasalums, tautas beigas.

Katrā laikā ir savi Atraitnes dēli. Arī šodien ir savi atraitnes dēli, kuri tiecas pēc ideāla. Kuri ir mūsu tautas atraitnes dēli? Diemžēl šodien daudz kas ir pavisam citādāk.

Daudzi dodas prom, lai nopelnītu. Bet ir arī daudzi, kuri tiecas pēc dzīves, izrauties no apstākļiem, kas liedz mācīties. Mūsdienu traģisms ir tas, ka mūsu tauta zaudē savus dēlus un meitas, kas aizbrauc un neatgriežas. Kaut kas mirst tautas dvēselē. Trūkst ideālu, kas liek celties. Atraitnei vairs nav dēlu. Vajadzīga cerība, bez cerības ir miršana. Arī Plūdoņa poēmā atraitne nomira no pārdzīvojumiem, kad uzzināja, ka viņas mīļotais dēliņš miris.

Tas arī ir dziļais traģisms, kas ieslēpts šajā notikumā, kur Jēzus no Nācaretes satiek bēru procesiju Naines pilsētiņas pievārtē – tur iet atraitne, kurai vienīgais dēls nomiris. Būtībā šai nabaga sievietei nomirusi cerība. Tolaik nebija sociālās nodrošināšanas sistēmas. Nebija pansionātu, patversmju vai nabagmāju. Kurš parūpēsies par sirmo māti?

Sastapšanās ar Jēzu no Nācaretes bija laimīga priekš šīs atraitnes. Kristus šajā notikumā rīkojas, kā bāreņu tēvs un atraitņu aizstāvis (Ps.68:6). Viņš iežēlojas par atraitni un parūpējas par situāciju. Lūka šeit atklāj Jēzus līdzjūtību, līdzīgi, kā Labais samarietis (Lk.10:33) un pazudušā dēla tēvs (Lk.15:20). Grieķu vārds līdzjūtība (esplagcnisqh) izsaka spēcīgas iekšējas izjūtas – iekšējo orgānu pilnīgu izliešanos uz āru – līdzjūtīgais atkailina savu dvēseli. Jēzus savā līdzjūtībā atklājās. Viņš atklājas, kā Dievs, kurš atgriež cerību, kā Dievs, kurš augšāmceļ un dod spēku dzīvot.

Jēzus augšāmcēla atraitnes dēlu pie Naines. Vai Dieva Dēls var augšāmcelt mūsu Atraitnes dēlus? Kā Viņš var palīdzēt mūsdienu traģismā?

Viņš jau ir piecēlis atraitnes dēlu – kad brīnumainā kārtā 1990-1991.g. Latvija atguva neatkarību un valstiskumu, bez lielas asinsizliešanas.

Arī tiem latviešiem, kuri devušies svešumā, lai strādātu smagu darbu, lai nopelnītu spēku un pozitīvu skatu uz dzīvi dod Dievs – tiem, kuriem iespējams tikt uz baznīcu. Mūsu mācītājs Uģis Brūklene kalpoja latviešiem Īrijā. Tagad Īrijas latviešiem kalpo mācītājs Didzis

Mēs varam Dievu iepazīt vēl un vēl, kā žēlsirdīgu un līdzjūtīgu. Svarīgi ir cilvēkam ticēt.

Kas man dod spēku dzīvot?

Diemžēl mūsdienās cilvēkiem trūkst paļāvības meklēt Dievā spēkus saņemties un gūt cerību. Mūsdienās cilvēki nereti savu spēku smeļas sevī -  vai nu pašsuģestijas sistēmās (pozitīvās domāšanas tehnikas, Silvas metode) vai arī astroloģijā vai Austrumu reliģiskajās praksēs. Cilvēki izmanto sintētiskos aizvietotājus. Izliekas, ka viss ir labi, cenšas apklusināt savu sirdsapziņu, kas kliedz par izdarītajiem grēkiem.

Šādas metodes nevar palīdzēt ilgstoši. Mēs varam saņemties un mēs varam ignorēt visu, kas ir slikts un negatīvs, taču tas atkal un atkal atgriezīsies atpakaļ, ja tas netiks darīts Dieva vadībā un spēkā.

Dieva žēlastība ir tā, kas pieceļ atraitnes dēlus un atdod atraitnēm cerību uz nākotni. Kad cilvēks piedzīvo Dievu, tad dzīve sākas no jauna.

Jaunssākums vēl ir tad, kad Dievs mums piedod grēkus – paņem nost visu, kas manī ļauns un negatīvs. Dievs dod man spēku priecāties un mīlēt. Dievs dod man spēkus saskatīt jēgu manai dzīvei. Dievs arī dod man vērtību – ka es sāku sevi cienīt un cienīt arī citus.