Pūpolu svētdienā, 2010. gada 28. martā

Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi, ņēma palmu zarus un izgāja Viņam pretim, kliegdami: "Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Tā Kunga Vārdā, Israēla Ķēniņš!"

Bet Jēzus, atradis jaunu ēzeli, uzsēdās tam virsū, kā rakstīts: nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa! –

 To visu Viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus bija ticis apskaidrots, tad viņiem ienāca prātā, ka tas par Viņu bija rakstīts un ka tāpēc tie Viņam to bija darījuši.

Šādu liecību nodeva ļaudis, kas pie Viņa bija bijuši, kad Viņš Lācaru bija saucis no kapa un uzmodinājis no miroņiem. Tāpēc arī tauta Viņam bija gājusi pretim, ka viņa bija dabūjusi zināt, ka Viņš šo zīmi bija darījis.

 Bet farizeji runāja savā starpā: "Jūs redzat, ka jūs nekā nespējat darīt! Redziet, visa pasaule iet Viņam pakaļ!"

Vai jūs esat lasījuši pasaku par Vinniju Pūku? Tur ir viens ļoti interesants zvēriņš. Kā jūs domājat, kurš no Pūka draugiem ir ļoti interesants? (…) Manuprāt tas ir ēzelītis Īā. Viņš ir interesants ar to, ka vienmēr ir kāds? – bēdīgs, vienmēr viens savā drūmajā kaktā, ēd savus dadžus, bet patiesībā gaida, kad pie viņa kāds atnāks. Ēzelītis visu redz drūmās krāsās, un citu draugu izdarības, kā necieņu pret sevi. Draugi pie viņa atnāk ciemos, bet parasti ātri taisās prom, jo nevar ilgi pie drūmā ēzelīša uzturēties. Citreiz šķiet, ka Īā ir kā drūmais fons uz kā varētu labāk izcelties Pūka lācīgais optimisms un citu draugu jautrās personības.

Vai arī jums ir kāds līdzīgs draugs, kā ēzelītis Īā? Daudz ir nomāktu cilvēku. Daudziem ir grūti. Daudz ir vientuļu un atstātu cilvēku. Viņi ir ļoti jūtīgi uz apkārtējo cilvēku attieksmi pret viņiem. Bieži vien pat nekaitīgas frāzes tiek uztvertas ar paaugstinātu jūtīgumu.

Vēl ir arī citi ēzelīši – kuri ir nastu nesēji. Viņi nes nastas – daudz velk – savu ģimeni, savus tuviniekus, kas izbrauc uz viņiem, savus darba kolēģus, kas arī izbrauc uz viņiem. Viņi ir paklausīgi, uzņēmīgi, pazemīgi, vienkārši un klusi. Kā Īā – nolaiž ausis un velk savu nastu. Maz domājot par sevi. Vai varat iedomāties kādu sev pazīstamo? Nereti tās ir sievietes. Lai Dievs viņas svētī!

Jēzus atrod nastu nesēju un kopā ar viņu iet uz savu Jeruzālemi. Vai Jēzus ir kārtējais Pūks vai Trusītis. Vai Jēzus Kristus izbrauc uz ēzelīša – izmanto ēzelīti? Nē, Viņš dod ēzelītim necerēti lielu iespēju!

Vispirms, depresīvajam un nomāktajam ēzelītim tiek dota vajadzība. Ēzelītis kļūst vajadzīgs. Ezelītis ir vajadzīgs Dieva Dēlam. Atstātajiem un vientuļajiem dziedinoši un palīdzoši ir būt vajadzīgiem. Es varu izdarīt ko lietderīgu, mani Kādam vajag labiem darbiem. Tas ir priecīgi!

Vēl kas ir ļoti jauki – ēzelītis tiek novērtēts. Tas ir tas, ko Īā vienmēr vēlējies, kurš gan cits, ja ne viņš… Bet šoreiz ir pavisam citādāk kā pasaciņā, kurā ēzelītis pārprot Kristofera Robina atzinības vārdus, ko viņš patiesībā veltīja nevis ēzelītim, bet Pūkam. Šoreiz ēzelīša priekšā cilvēki klāj palmu zarus, citi pat noklāj savas drēbes. Ēzelītis tiek pagodināts tā, kā godina ķēnišķīgos rikšotājus. Tā ir ēzelīša zvaigžņu stunda.

Vai ēzelītis no šādas pagodināšanas kļūst lepns? Domāju, ka nepavisam nē. Gods jau nepienākas ēzelītim, bet viņa nastai. „Ņemiet uz sevi Manu jūgu. Jo mans jūgs ir patīkams un mana nasta viegla.” Ēzelītis, nastu nesējs, kurš pieradis vilkt un nest, tagad jūtas pavisam atvieglots. Šī ir citāda nasta. Šis jūgs atbrīvo. Dīvaini…

Manuprāt ir zināma saikne starp ēzelīti un Jēzu no Nācaretes. Vispirms, viņi abi nes nastas, viņiem abiem uz pleciem ir jūgs. Ēzelītis nes Jēzu Nācarieti, bet Jēzus nes mūsu grēkus un mūsu vainas.

Otrkārt, viņi abi patiesībā ir vientuļi. Īā jau principā ir vientuļš. Bet arī Jēzus Kristus. Apkārt notiekošais kaut kā nespēj aizskart būtību. Tas ir kaut kas ne tas. Cilvēku saucieni, pūlis un burzma, bet viņi ir vieni. Tikai vēlāk mācekļi sapratīs savu Skolotāju un to, kas patiesībā notiek. Jēzus atnāk, lai uzņemtos savu likteni – pasaules Pestītāja likteni.

Treškārt, viņi top pagodināti, kaut arī pavisam atšķirīgā veidā. Ēzelītis piedzīvo savu zvaigžņu stundu, bet Jēzus tiek pagodināts kā miera un tautas ķēniņš. Bet arī kā upurējamais Ķēniņš, tikai neviens to tagad neapzinās, tikai pats Jēzus.

Domāju, ka ir arī saikne starp ēzelīti un mums… Mēs arī esam Kristoferi. Ikviens, kurš ir kristīts, ir kļuvis par Kristus nesēju savā sirdī. Vai jūs nesat Kristu? Vai Kristu var redzēt, kad jūs ejat cauri dzīvei? –
Kā tad Viņu varētu redzēt?, - jūs droši vien vaicātu. Droši vien pavisam vienkārši. Caur nastu nešanu. Es nesu krustu, ko Viņš man ir iedevis. Kā pacietīgs ēzelītis es nesu nastu, kas mani nevis pazemo, padara par apsmieklu, bet ceļ, tikai nevis cilvēku acīs, bet Dieva skatījumā. Es rīkojos saskaņā ar tiem modeļiem, ko devis Viņš. Mana attieksme pret cilvēkiem un to, ko es daru ir veidojusies no saskares ar Viņu. Mana pozitivitāte ir patiecoties Viņam. Mana draudzība ir tādēļ, ka Viņš ir mans Draugs. Mans spēks labu darīt un labu domāt un labu pateikt man ir pateicoties, ka Viņš ir labs.

Tas, ka Viņš ir manī ir mana zvaigžņu stunda, jo, kas gan var būt labāks, ja es varu nest Dievu. Tomēr tas nav no manis. Viss, kas esmu es un ko es varu izdarīt jau patiesībā ir tādēļ, ka Viņš mani nes.