Sv.Meinarda dienā, 2011. gada 14. augustā

¹⁶ Bet Viņa vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz to kalnu, kur Jēzus tiem bija pavēlējis. ¹⁷ Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās.

¹⁸ Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. ¹⁹ Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, ²⁰ tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”

Svētā Meinarda diena ir nozīmīga diena Ikšķiles draudzei. Mūsu baznīca ir nosaukta Sv.Meinarda vārdā. Tas ir tādēļ, ka mēs uzsveram to, ka mūsu draudze ir pēdējā draudze, kura mitinājās Sv.Meinarda dievnama sienās. Mums ir nozīmīgi uzturēt saikni ar Latvijas un Livonijas pirmo baznīcu, pirmo katedrāli.

„Viņš tikai Kristus dēļ, vienīgi, lai sludinātu, ieradās Līvzemē…” (Livonijas Indriķa hronika, 2.p.) Sv.Meinards savu kalpošanu veica bez vardarbības. Tas nebija raksturīgi tā laika tautu misionēšanas praksē, kad vispirms Kristietībai tika pievērsts karalis, bet pēc tam viņa tautai tas tika uzspiests ar valstiskām metodēm. Sv.Meinards saņēma atļauju misionēt no Polockas kņaza un strādāja ar tautu. Jēzus Kristus pavēle: ejiet un māciet, ejiet un kristiet visas tautas…, priekš bīskapa Meinarda nebija tikai vārdi, bet dzīves aicinājums pievērst mūsu zemē mītošos cilvēkus ticībai Trīsvienīgajam Dievam.

Kāda jēga bija Sv.Meinarda kalpošanai Līvzemē? – varētu apgalvot, ka Meinardam neveicās. Līvi viņa uzticēšanos pievīla, izmantoja Meinarda dāvātos labumus, saņēma mūra pilis un baznīcu, taču Kristību nomazgāja Daugavā un gribēja pašu Meinardu nogalināt, kad viņš grasījās doties prom.

Tomēr Meinardam arī veicās – viņš uzbūvēja baznīcas Ikšķilē un Salaspilī, arī pilis. Viņš kopā ar saviem biedriem daudzus kristīja un pievērsa ticībai Trīsvienīgajam Dievam (to var redzēt mūsu baznīcas altāra daļas mozaīkās). Daudzi atkrita, bet daudzi arī palika uzticīgi saviem Kristībās dotajiem solījumiem. Bija arī kādi, kuri mira mocekļa nāvē, jo kādi sevišķi ļauni cilvēki gribēja piespiest viņus atteikties no jautās ticības Jēzum Kristum.

Otrkārt, Meinarda pēcteči nāca ar uguni un zobenu un pakļāva visas tautiņas, kas dzīvoja šajās teritorijās. Sākās cits laiks – tagad valdīja sveši kungi, vaču kungi, nevis pašu kungi un krievu kungi, kā līdz šim. Vācu kārtība bija kārtīgāka, bet arī smagāka, lībiešiem, vendiem, kuršiem, letgaļiem un zemgaļiem – tas nozīmēja, ka tu esi kalps, zemnieks un karavīrs.

Tomēr, Meinards parādīja, ka iespējams arī citādāk, nevis ar varu un viltu, bet ar mīlestību un ticību. Tādēļ mēs varam secināt, ka Sv.Meinarda darbībai bija liela jēga. Mēs varam teikt, ka pie mums Kristīgā ticība tika nesta kā to vajadzēja, tikai īstenota bieži vien nepareizi.

Draudzei šī jubileja saistās ar sludināšanu un Dieva Vārda un Sakramentālo kalpošanu. Tādēļ arī šīs uzrunas Sv.Rakstu fragments ir par Misijas pavēli, ko devis pats Jēzus Kristus pirms Viņš aizgāja pie Tēva Debesīs.

Ko mēs varam priekš sevis saprast no šīs Rakstu vietas, kas bieži vien tiek lasīta un sludināta? – Sv.Meinarda dienas sakarā mēs varam uzlūkot to, kas esam mēs un Kristietības plašumu Latvijā, kā Dieva brīnumu. Pats sākums bija tik vārgs un mazcerīgs, līdzīgi, kā šajā notikumā, kur ap Jēzu Kristu ir tikai viņa 11 mācekļi un vēl kādi ticīgie, kuri tomēr arī šaubās. Vai no šiem zvejniekiem un zemniekiem var izveidoties lielā Kristus Baznīca? Vai no bīskapa Meinarda kalpošanas var izaugt spēcīga Baznīca Livonijā, kurā būs daudzi patiesi kristieši? – cilvēciski domājot, šķiet, tas nav iespējams, bet Dieva vadībā un svētībā daudzas interesantas lietas notiek.

Tādēļ arī priekš katras no mūsu dzīvēm šī Bībeles vieta var solīt kaut ko interesantu.
Mēs savā garīgajā dzīvē arī esam kā tie Galilejas zvejnieki vai kā lībieši, kuri seko Viņam, lai arī bieži vien šaubas un klūp. Taču Dievam ir daudzas brīnumainas lietas varbūt padomā arī priekš mums. Viņš vēlas, lai mēs paveicam kaut ko skaistu un vērtīgu. Varbūt Viņš labprāt mūs svētītu, ja mēs uzdrošinātos izdarīt kaut ko tādu, kas normāli domājot nebūtu iespējams – Kristus misijas aicinājums nav tikai priekš mācītājiem, bet priekš ikviena, kurš seko Kristum. Mēs to varam darīt tieši (dodoties misijā) un arī netieši (atbalstot tos, kuri dodas misijā un nesavtīgi strādā). Mēs varam liecināt par savu ticību tiem, kurus sastopam – ticība Dievam dara cilvēku harmonisku un labestīgu.

Lielas lietas citreiz sākas ar mazumiņu, ko svētī Dievs. Tāpat kā lielas dzimtas sākas reiz ar kādu cilvēku, kurš to dibina, uzceļ māju, uzdrošinās ko īpašu paveikt.

Kristus saka: „Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.”

Šie vārdi ir dāvājuši pārliecību neskaitāmiem cilvēkiem, kuri pastāvējuši ticībā un Kristus dotajā aicinājumā. -  Es varu darboties tikai tādēļ, ka Kristus ir līdzās. Dievs ir ar mums, nevis tādēļ, ka mēs esam labāki par citiem, bet tādēļ, ka mēs esam Viņa Baznīca un kalpojam Viņam.

Lai šie vārdi mūs arī stiprina un uztur, īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu! Āmen.