Mūžības svētdienā, 2011. gada 20. novembrī

Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa. Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja, sacīdams:

"Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība.

Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti.

Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi.

Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.

Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību.

Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.

Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.

Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība.

Tā nu ir pienākusi Mūžības svētdiena - Baznīcas gada noslēgums. Nākamajā svētdienā sākas jauns liturģiskais gads un jauns periods – Advents – Kristus dzimšanas gaidīšana.

Luteriskajā tradīcijā Liturģiskā gada pēdējā svētdienā mēs kavējamies pie tēmas par nāvi un Mūžību. Ar to noslēdzas viss un ar to sākas viss.

Otra šīs svētdienas tēma ir par svētajiem: līdzīgi, kā Romas katoļu Baznīcā Visu svēto dienā tiek pieminēti visi ticīgie, kuri atdevuši savu dzīvību Dieva dēļ, arī mēs šodien pieminam visus svētos mocekļus un asinslieciniekus.  Taču ne tikai, - šodien mēs pieminam konkrēti mums zināmos ļaudis, kuri ir dzīvojuši Dievam un aizgājuši Mūžībā.

Ierasts tēmas par Mūžību aplūkot saistībā ar miršanu. Tādēļ arī mēs šajā svētdienā pieminam mirušos – tautas un Baznīcas ievērojamos cilvēkus un savus tuviniekus. Tādēļ vecais ierastais nosaukums šai svētdienai ir Mirušo piemiņas diena. Mirušo piemiņa mums saistās ar pagātni – jo mūsu mīļie ir it kā palikuši laikā – tādi, kādi viņi bija pirms nāves. Skumji ir domāt un atcerēties par to, bet ne tik skumji, atceroties tos jaukos brīžus, kad viņi bija kopā ar mums.
Tādēļ arī ierastais veids, kā šī diena tika attēlota, bija sēras – melnā vai violetā krāsa – nāve un grēku nožēla.

Tomēr uz šo tēmu mēs varam lūkoties pavisam no jauna – ne saistībā ar miršanu, bet saistībā ar Mūžību. Tādēļ jaunais šīs svētdienas nosaukums ir Mūžības svētdiena.  Mūžība mums saistās ar nebeidzamu nākotni, ar dzīvošanu, kas nebeidzas – ar nemirstību. Tas saistās ar cerību un ar ticību. Un ticībā mēs zinām, ka mūs sagaida Dieva žēlastība un iepriecinājums, kā par to varam lasīt Jāņa Atklāsmē 7.nodaļā.
Tādēļ arī šodienas liturģiskais ietērps ir baltā tonī – šķīstība, skaidrība, prieks un Dieva tuvums.

Iespējams tādēļ arī Jēzus savas spēcīgākās runas „Kalna sprediķa” sākumā runā par svētlaimīgajiem. Būt svētlaimīgam – tas ir mērķis pēc kā tiekties. Tā ir ne tikai tiekšanās pēc svētlaimes, bet tā ir kaut kas vairāk – cilvēkam nepietiek ar šo pasauli, ar šīs pasaules nepilnību.
 Mūžība ir kaut kas pēc kā tiecas cilvēki. Tikai dzīvē mēs to tā neaucam. Mūžība ir tik sarežģīta tēma, par ko mēs varam runāt no vairākiem aspektiem. Viens no tiem ir tas, kā nokļūt Mūžībā? – kāds ir nemirstīgais?

Kas ir Mūžība? Kas ir tas uz ko mēs tiecamies, kā dēļ mēs cenšamies laboties, darīt labu, tiekties pie Dieva?

• Mūžībā ir atpūta, dusa – psalmos, Jāņa atklāsmes grāmatā teikts, ka Dieva tautai ir svēta dusa un atpūta no savām pūlēm.
• Mūžībā ir miers – Kristus runā uz saviem mācekļiem par mieru, ko Viņš dod. Viņa dotais miers ir kvalitatīvāks, kā tas šķietamais miers, ko mums sniedz pasaulīgums, sekularitāte un labumi, ko mēs varam iegūt dzīvē.
• Mūžībā ir iepriecinājums – Jēzus līdzībā par bagāto un nabaga Lācaru teikts, ka tie, kas šajā pasaulē bijuši atstumti, apbēdināti un pazemoti pie Dieva pēc nāves saņem iepriecinājumu, zināmu gandarījumu.
• Mūžībā ir Dieva godība, ar ko Viņš labprāt dalās ar savējiem cilvēkiem.

Interesanti, ka Jēzus Kristus apzīmētie, tēlotie laimīgie, svētlaimīgie nav pārcilvēki, kā to savā laikā sludināja Nīče. Tie nav stiprie un uzvarošie. Drīzāk tie ir tie, kuriem trūkst, kuri šajā pasaulē ir lieki un kurus sekulārā sabiedrība augstu nevērtē. Mēs daudz nevaram paļauties uz savu spēku, jo esam grēcīgi un vāji. Mums vajadzīgs Dieva spēks, spētu pastāvēt.
Jēzus Kristus (Mateja 5.n.) par svētīgiem (svētlaimīgiem) sauc tos, kuri izrāda īpašības, kuras tiecas pēc piepildījuma Dievā un īpašības, kuras nāk no Dieva.

• Nabagie, bēdīgie un izsalkušie, izslāpušie pēc taisnības – tiks tikai remdēti, kad sastapsies ar pašu Dievu. Tas ir iekšējais dzenulis, magnēts, kas velk cilvēku meklēt svētumu, meklēt Dievu pašu.
• Lēnprātīgie, žēlsirdīgie, sirdsšķīstie, miera nesēji un taisnības dēļ vajātie un lamātie – nes svētību un labestību pateicoties Dieva paša darbam cilvēkā.

Tādēļ tas, pie kā cilvēks patiesi tiecas ir sasniedzams tikai saistībā ar Dievu.

Vēl vairāk, nevar būt Mūžības bez Dieva. Tas ir apgalvojums, kas daudziem mūsdienās varētu nepatikt. Cilvēki pieņem, ka Debesīs nokļūst visi labi un normāli cilvēki. Tas nekas, ka šis cilvēks nav ticējis Dievam…

Bieži TV, radio pārraidēs un citos medijos cilvēki izsakās par populāroem cilvēkiem, kuri miruši, ka viņi tagad noskatās uz mums no mākoņa maliņas vai arī, ka viņi tagad ir Debesīs. Tas nekas, ka šis cilvēks savas dzīves laikā aktīvi apgalvoja, ka netic Dievam, Kristum un reliģiskās lietas neņem pa pilnu.

Cilvēku jau neglābj reliģija, kā uzskatu un uzvedību sistēma, kā daudzi šādi domājoši izsakās, to noraidīdami, bet mūsu iespēja būt nemirstīgiem ir pašā Dievā.

Bībelē skaidri tiek mācīts, ka Mūžība ir tikai tur, kur ir Dievs: „Jo pie Tevis ir dzīvības avots, un Tavā gaismā mēs redzam gaismu.” (Ps.36:10) „..svētais un vienīgais Valdnieks, ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs,

 kam vienīgam ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt, Viņam lai ir gods un mūžīga vara! Āmen!” (1.Tim.6:15-16) Kristus saka: „Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība, neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani” (Jņ.14:6) Vēl skaisti vārdi ir 73.psalmā: „Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes!” (Ps.73:25)

Es nevaru pēc nāves nokļūt Debesīs, kurām tagad lāgā neticu. Es nevaru pēc nāves būt pie Dieva, kuram dzīves laikā neesmu ticējis un iepazinis. Arī Kristus prasa pēc Viņa apliecināšanas šajā dzīvē.

Tādēļ pēdējais secinājums loģiski mūs noved pie tā, ka tas, kas man ir vajadzīgs priekš mūžības ir Dievs pats. Kas man ir jādara  - dzīves laikā jātuvojas Viņam. Dievs vēlas, lai mēs Viņu meklējam, lai mēs būtu izsalkuši un izslāpuši pēc Viņa. Lai mēs nesamierinātos ar labumiem, ko sniedz zeme, mantas un cilvēki. Mums ir svarīgi mācīties iemīlēt Dievu – kuru pakāpeniski iepazīstam. Jo pie Viņa ir Mūžība, kurā Viņš labprāt dalās.