Kristera skaudība

Septuagesima, 2012. gada 5. Februārī

Stāstiņš: Kristera skaudība

Kristers ir vecākais brālis. Viņam ir 9 gadi un brālis un māsa, kuri ir par viņu jaunāki. Un tur ir arī Kristera problēma – viņam ir jābūt vecākajam brālim. Viņam ir jāpalīdz jaunākajiem – saklāt galdu, apģērbties, iekāpt mašīnā un visādas citas lietas. Viņam allaž saka, ka viņš ir vecākais, prātīgākais, viņam pašam par sevi jāgādā un jāpieskata mazie. Taču pats trakākais – Mamma un Tētis vairāk uzmanības pievērš jaunākajiem, nevis viņam. Kristers jau nav tik slinks vai nenovīdīgs, viņam patīk citreiz izdarīt ko labu. Bet sāpīgi, ka māmiņa visu laiku noņemas ar jaunāko brāli Juri. Tētis visu dienu ir darbā un vakarā ir noguris. Vakariņās, kad visa ģimene ir kopā, tad Kristeram gribas palielīties par to, ko viņš labu izdarījis vai labu atzīmi skolā nopelnījis. Viņam gribas būt labākajam, lai Mamma un Tētis viņu ievēro un paslavē.

Reiz Kristers teica Mammai: kad viņš izaugs, tad neprecēsies vai, ja tomēr būs tik grūti un nāksies precēties, tad viņam būs tikai viens dēls. „Kāpēc tā, mīļais?”, jautāja izbrīnījusies Mamma. „Tādēļ, lai nav jādalās…”, attrauca Kristers. „Kāpēc tu tā saki? Mēs taču tevi tāpat mīlam, kā Lienīti un mazo Jurīti.”, atteica Mamma. Taču viņa ievēroja, ka šie vārdi nepavisam Kristeram nepalīdz. Gluži otrādi, Kristers kļuva tāds savādi kluss, nodūra galvu un neko neteica. Viņš allaž tā dara, kad ir apvainojies.

Mamma ar Tētis pārrunāja šo sarunu savā starpā. Viņi saprata, ka Kristeram ir par daudz pienākumu un par maz uzmanības un mīlestības. Kaut kas jādara, citādi viņš pavisam aizvainosies un sarūgtināsies.

Reiz Tētis kādā vakarā uzspēlēja ar Kristeru dambreti un aprunājās kā iet. Kristers bija priecīgs, ka Tētim ir laiks spēlēt. Viņi aprunājās par skolu un attiecībām klasē (ar skolotāju un klases biedriem). Viņam nebija spīdošas attiecības ar klases biedriem. Skolotāja teica, ka Kristers ātri iekarst un kaujas, ja viņu kāds kaitina. Kad Tētis sāka runāt par to, ka drīz būs Lienītes dzimšanas diena, tad Kristers izteicās, ka tā būšot viņam nelaimīga diena… Tētis saprata, ka Kristeram skauž, ka atkal māsai būs kaut kas un viņam nē.

„Klausies, dēls!”, Tētis teica pavisam nopietni, bet ar mīlestību. „Vai tu zini cik Saules sistēmā ir planētu?” „Jā, deviņas.”, atbildēja dēls, neizpratnē, ko Tētis grib teikt. „Nu lūk, bet Saule ir centrā un pievelk un apspīd visas kopā, tikai viena ir tuvāk, cita tālāk. Bet vai tu, dēls, zini cik pasaulē ir cilvēku?” „Jā, zinu – 7 miljardi.”, lepni atbildēja Kristers. „Nu lūk, ļoti daudz. Bet vai zini, ka visi šie cilvēki ir Dievam pazīstami. Dievs visus mīl, bet katru mīl savādāk, jo katrs cilvēks ir savādāks. Tomēr Dievs visus mūs mīl, atgādina par sevi, vada uz labu un vēl visu to labāko.” Kristeram šie vārdi nebija skaidri. „Kā Dievs var mīlēt gan mani, gan to slikto puisi, kurš dara pāri citiem vai arī noziedznieku, kuru vakar rādīja ziņās, kurš nogalinājis daudzus cilvēkus? Vai tad vispirms nevajag darīt labus darbus un tikai tad Dievs būs labs pret mani?” „Nē, mīļais, Dievam nevajag mūsu labos darbus, lai mūs mīlētu. Viņš mīl tevi un mani, Mammu un mazos Lienīti un Jurīti, tādēļ, ka mēs esam Viņa bērni, mēs esam Dieva radīti un kristīti.”, Tētis ar uzmanību izteica dēlam šos vārdus. Kristeram bija grūti to saprast. „Zini, dēls, arī mēs ar Mammu mīlam tevi ne jau tādēļ, ka tu esi labs, ka tu izpildi mājas darbus, labi mācies, palīdzi man un Mammai, un palīdzi saviem jaunākajiem brālim un māsiņai. Mēs arī nepārstāsim tevi mīlēt, ja tu darīsi ko sliktu, lai gan tas būtu mums ļoti sāpīgi. Mēs tevi mīlam tāpat kā Dievs – tādēļ, ka tu esi mūsu dēls. Tev droši vien citreiz liekas, ka Mamma vairāk mīl mazo Jurīti, jo viņa visu dienu ir ar viņu kopā. Bet tas ir citādi – viņš vēl ir ļoti maziņš. Tu patiesībā esi mums vistuvākais.” „Kā es esmu jums vistuvākais?”, neizpratnē vaicāja Kristers. „Tā, ka tu esi vecākais, pieaugušākais. Tu vari domāt un darīt to, ko mēs darām. Redzi, mēs tagad ar tevi runājam par nopietnām lietām. Ar Lienīti pagaidām tas nav iespējams. Tu vari daudz vairāk mums palīdzēt un mēs varam ar tevi dalīties savās rūpēs. Tā patiesībā ir laba lieta.”

Kad Kristers palika viens savā istabā, viņš pārdomāja ko Tētis viņam bija teicis. Šo to viņš no tā nesaprata, bet vienu viņš saprata, Dievs mūs visus mīl, un tāpat dara arī Tētis un Mamma. Tikai viņi nevar būt tik daudz ar mani būt kopā. Žēl, jo labi bija aprunāties…

Viņš vairs nejuta skaudību pret savu mazo brālīti Jurīti vai māsu Lienīti. Bija tāda viegla smeldze krūtīs, žēl, ka viņš tā bija domājis un šo to sliktu teicis un darījis savā rūgtumā. Viņš tagad centīsies būt labāks.