Ieiet Dieva valstībā

Žēlastība jums un miers no Dieva mūsu Tēva un Kunga Jēzus Kristus. Āmen.

    38 Jānis Viņam sacīja: "Mācītāj, mēs kādu redzējām Tavā Vārdā izdzenam ļaunus garus. Tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums."
39 Bet Jēzus sacīja: "Neliedziet viņam, jo neviens nedara brīnumu Manā Vārdā, kas tūdaļ par Mani varētu runāt ļaunu.
40 Jo, kas nav pret mums, tas ir ar mums.
41 Jo, ja kāds jūs dzirdinās ar kausu ūdens tāpēc, ka jūs Kristum piederat, patiesi Es jums saku: tam viņa alga nezudīs.
42 Un, ja kāds apgrēcina kādu no šiem mazajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ja tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā.
43 Vai, ja tevi tava roka apgrēcina, nocērt to; tev labāk kā kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām noiet ellē, neizdzēšamā ugunī.
44 Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.
45 Un, ja tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to; tev ir labāk, ka tu tizls noej dzīvībā, nekā kad tev ir divas kājas, un tu topi mests ellē.
46 Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.
47 Un, ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to; tev ir labāk ar vienu aci ieiet Dieva valstībā, nekā kad tev ir divas acis, un tu topi iemests ellē.
48 Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.
49 Jo ikviens ugunī taps sālīts.
50 Sāls ir laba lieta, bet, ja sāls tapusi nesālīga, ar ko tad jūs to darīsit derīgu? Turiet sāli sevī un turiet mieru savā starpā."

Marka evaņģēlijs 9: 38 – 50

    Jēzus saviem mācekļiem saka: ja tevi apgrēcina tava roka vai kāja, tad NOCĒRT to, ja tevi apgrēcina tava acs, tad IZRAUJ to. Un mūsu sirds un prāts izbīstas! Vai tiešām tām lietām ir jābūt tik ķirurģiski skarbām? Vai tiešām rīcībai ir jābūt tik radikālai?
    Jēzus parasti runā līdzībās. Kāpēc līdzībās? Gribu atsaukties uz mūsu arhibīskapa Jāņa Vanaga teikto: „Jēzus runā līdzībās, jo gatavas tēzes un skaidri norādījumi mēdz atlēkt kā no sienas, ja mēs neesam tiem gatavi. Bieži gadās, ka pareizus vārdus dzirdēdami nesaprotam, redzam , bet neizdarām secinājumus, jo tanī brīdī neesam gatavi. Līdzība ir kā sēkla, kura spēj iekrist dziļi, pat mazā atmiņas spraudziņā, un tur glabāties līdz labvēlīgā brīdī uzdīgt iegūt jēgu un augt, lai nestu augļus savā laikā.”
    Domāju, ka šoreiz Jēzus ir apzināti ir „sabiezinājis krāsas”, lai viņa teiktais paliktu mācekļu atmiņās un vēl ilgi neliktu mieru, urdītu prātu un sirdi un arvien liktu atgriezties pie pateiktā vārda. Un pilnīgi noteikti no šiem vārdiem mēs varam sev paņemt divas lietas.
    Pirmā lieta ir tā, ka mēs nedrīkstam būt pavirši un mums jāmācās cilvēkus ne tikai uzklausīt un bet arī saprast! Saprast viņa viedokli, saprast viņa domu gājienu, saprast, uz kā viņš balstās vai kāds ir pamatojums vai atsauces  formulējot savus slēdzienu, paziņojumu vai apgalvojumu.
    Šodienas evaņģēlija fragmentā mēs redzam divus dažādus piemērus. Pirmais ir Jēzus mācekļu piemērs, kur Jēzus mīļais māceklis, Jānis, izsaka visu mācekļu kopējo viedokli: „Mācītāj, mēs kādu redzējām Tavā vārdā izdzenam ļaunus garus. Tas neturas pie mums, un mēs tam esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums!”
    Manuprāt, ļoti cilvēcīgi un saprotami. Jēzus ir pats aicinājis šos cilvēkus un tie ir sekojuši Jēzum ik dienas un mācījušies visu ko Jēzus ir tiem atklājis. Tā bija parasta prakse, tajā laikā, kad rabi ( jeb skolotājs) ar pieredzi ikdienā un vārda pamatojumu apmācīja savus skolniekus. Viņi vienkārši gāja līdzi savam skolotājam un klausījās, skatījās, jautāja un mācījās. Ja gribam to saprast mūsdienīgos salīdzinājumos, tad es teiktu tā: viņi visi bija vienas augstskolas studenti un bija jau labu laiku studējuši, iespējams, ka viņu izglītība bija maģistra grāda līmenī, katrā ziņā bakalaura līmenī noteikti. Un no šāda skata punkta liekās pilnīgi saprotami, ka mācekļi it kā saka: „Tur ir viens, kurš nav mācījies ar mums kopā un tagad strādā darbu kuru var izdarīt tikai ar mūsu kvalifikāciju. Un mēs viņam aizrādījām un teicām, ka tas ko tu dari nav īsti pareizi.” Un ko atbild Jēzus? Jēzus saka:” Ja kas nav pret mums tas ir ar mums.” Citiem vārdiem, pārfrāzējot, varētu sadzirdēt tā: neesiet pārsteidzīgi savos lēmumos, nepaaugstiniet sevi, bet ieklausieties un skatiet viņa darba augļus. Jeb, atgriežoties pie iepriekšējā mūsdienīgā salīdzinājuma, tas varētu skanēt tā: jūs esat dienas nodaļas studenti, bet šis arī ir mācījies, tikai vakara nodaļā, tāpēc jūs to nepazīstat. Un Jēzus vēl piebilst: „Jo neviens nedara brīnumu Manā Vārdā, kas tūdaļ par mani varētu runāt ļaunu.” Tātad šis cilvēks nevar darīt darbus Jēzus vārdā, ja viņš Jēzum netic. Vēl vairāk Jāņa Ev. 20: 29 „Jēzus viņam ( Tomam) saka: „Tāpēc, ka tu mani redzēji, Tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!”  
Otrais piemērs. Mums māca sadzirdēt otra teiktajā svarīgāko un „nepaslīdēt” garām saklausot tikai emocijas, negācijas, žēlabas. Jāmācās mainīt savu domāšanu tā, lai mēs atlicinātu laiku lai sadzirdēto pārdomātu, izprastu un vismaz censtos saprast otru cilvēku. Tā arī šajos Jēzus vārdos:” ja tevi tava roka apgrēcina, tad NOCĒRT to; te labāk KROPLIM ieiet dzīvībā, ja tava kāja tevi apgrēcina, tad NOCĒRT to, tev labāk ka tu TIZLS noej dzīvībā; ja tava acs tevi apgrēcina, IZRAUJ to, tev ir labāk AR VIENU ACI ieiet Dieva valstībā.”  Ja mēs sadzirdam tikai skarbo, tad mēs pazaudējam un nedzirdam galveno: mierinājumu. MIERINĀJUMU! Un Jēzus mums vispirms dod šo mierinājumu, apsolījumu sacīdams:„ tu vari ieiet dzīvībā un ieiet Debesu valstībā.” Ja mēs nebūsim iecietīgi un  nesapratīsim un negribēsim saprast otra viedokli, tad mēs nekad nevarēsim nonākt pie sapratnes, izlīguma un miera.
    Otrā lieta ir tā, ka Jēzus mums māca nevērst savas Dieva likumu zināšanas pret otru cilvēku, tam norādot un pamācot, kam viņam būtu jāpievērš uzmanība un ko viņam vajadzētu sev „nocirst vai izraut”, jo taču mums no malas, no sava skata punkta viss ir daudz labāk redzams, viss ir pilnīgi skaidrs un nav apšaubāms. Un vēl vairāk Jēzus mūs brīdina: „ja kāds apgrēcina kādu no šiem mazajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ja tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā.”  Būsim uzmanīgi un vērīgi! Jēzus nepārprotami norāda uz to ka, pirmais kas ir jāizdara ir jāmāk SEVI  „palikt zem lupas”, ja gribat „zem skalpeļa". Izmeklēt un izvērtēt sevi Dieva likumu spogulī. Un domāju, ka viņš mīlestībā brīdina: esi gatavs ieraudzīt brīnumu: kā tu esi mainījies savas dzīves laikā! Un tad, kad esi to ieraudzījis mēģini izprast: vai visas tavas dzīves uzkrātās „nastas” vai „bagāža” tev dod mieru? Varbūt tieši otrādi? Dzīves uzkrātās „bagāžas” smagums ir nepanesams, bīstams, neprognozējams, pilns baiļu, nemiera un pārdzīvojumu? Jēzus it kā saka: lai tu būtu debesu valstībā, tev tavā dzīvē būs jāiziet caur sāpēm. Līdzīgi kā to ir piedzīvojis Jēzus izciešot pazemojumus, ciešanas, sāpes, Krusta nāvi, lai mūs darītu brīvus no „nastām”, no „bagāžām”, no grēka un ievestu dzīvībā, Debesu valstībā. Un Jēzus mierina un dziedina. Jēzus paceļ kad esam paklupuši vai pakrituši. Jēzus atgriež mūs dzīvē un dod jaunus spēkus. Jēzus dod padomu un gudrību. Jēzus atdod mums cerību un mīlestību. Tikai Jēzū ir mūsu glābiņš.
    Jēzus mūs brīdina, ka mūsu dzīves ceļā mums vajadzēs sastapties ar sāpēm. Kā mēs šodien saprotam sāpes? Fiziskas sāpes ir signāls, kas mūs informē par to, ka organismā ir radusies problēma (slimība). Lai arī  organisms no paša slimības sākuma, kuru mēs pat nejutām, ir mobilizējis visus savus resursus un cīnījies pret to, bet tomēr nav ticis „galā” un tagad „iedarbinājis „savu signālu: sāpes, lai informētu par to, ka steidzami nepieciešama papildus palīdzība.  Fiziskas sāpes bieži vien arī konkrēti uzrāda bojāto vietu.. Piemēram, mēs visi esam saskārušies ar zobu sāpēm, kas nozīmē ka zobs ir tik tālu sabojāts, ka pats vairs nespēj tikt galā un viņš sauc pēc palīdzības.
    Domāju ka Jēzus teikto mēs varētu salīdzināt ar garīgām sāpēm. Sāpēm, kas rodas, kad dvēsele ir pacietīgi sargājusi savu saimnieku un nu vairs netiek galā ar savu pienākumu un sauc pēc palīdzības. Vai mēs varam aprakstīt dvēseles sāpes? Tas praktiski ir neiespējams, bet esmu pārliecināts, ka ikviens esam ar tām sastapušies, tikai neesam tajā ieklausījušies, jo miesa vēl ir bijusi spēcīga. Šīs sāpes mēs piedzīvojam, kad mums ir jāatsakās no savām iegribām, iekārēm, ieradumiem, paradumiem, dusmām,, u.c. Mēs sakām: cik grūti ! Cik grūti man ir atteikties no TV skatīšanās, no jautras ballītes ar draugiem, no saldumiem, no datorspēlēm, no vienkāršas gulšņāšanas bezdarbībā. Cik grūti ir atteikties, lai atlicinātu laiku dvēselei, Dievam. Cik grūti.
    Bet tev ir jābūt radikālam, te ir jāizdara izvēle, tev ir „jānocērt un jāizrauj” lietas, kas tevi ved ellē. Vārds elle ir cēlies no baisas vietas Jeruzalme svēsturē: Ben-Hinnonas ielejas, kur ķēniņi Ahass un Manase bija ierīkojuši šaušalīgu uguns pielūgšanas ( Moleha) un mazu bērnu upurēšanas vietu. Vēlāk ķēniņš Josija pasludina šo vietu par nešķistu un apgānītu un tā tika paredzēta Jeruzalemes atkritumu sadedzināšanai. Šī vieta ir pretīga, smirdoša, kur mēslos savairojušies tārpi un pastāvīgi gruzd un kūp degot atkritumiem. Jesaja 66:24 šīs vietas aprakstu izmanto lai aprakstītu Israēla ļauno ienaidnieku likteni. Tātad elle ir vieta, kur mocīsies un degs ļaunu un samaitātu cilvēku dvēseles. Mūsdienu cilvēkam dvēseles sāpes varētu kalpot kā signāls, kas brīdina par elles tuvumu. Kāda tad šodienas cilvēka izpratnē varētu būt elle? Šeit gribu ļaut vaļu katra paša iztēlei. Varbūt tikai ierosmei: tā gribās sevi ielikt Dieva vietā, zināt ļaunu un labu un valdīt. Daži atslēgas vārdi, kas noved pie mūsu valdīšanas: ciešanas, sāpes, naids, dusmas, steiga, stress, mokas, bailes, asaras.
    Bet Jēzus tevi dziedina un mierina. Jēzus tevi atbrīvo no tavas dzīves „nastām”. Jēzus dod tev prieku dzīvot, dod mieru, atņem bailes. Jēzus sakārto tavas ģimenes lietas un piepilda to ar mīlestību. Jēzus dod tev dienišķo maizi un visu, kas nepieciešams. Jēzus sakārto tavas attiecības ar radiniekiem un draugiem. Jēzus sakārto tavas attiecības ar citiem cilvēkiem. Jēzus sakārto tavas darba lietas. Jēzus sakārto tavas garīgās lietas. Jēzus atver tavus prāta apcirkņus un ļauj ieraudzīt lietas skaistākas, krāsainākas un pilnīgākas. Jēzus iedod tavai dzīvai garšu. To ir grūti noformulēt, bet Jēzus tev iedod jaunu dzīvi, ka tu vari uzplaukt kā zieds, lidot kā ērglis, traukties kā vējš. Jēzus piepilda tevi ar idejām, vērtībām, ka tu vari būt bagāts atziņā un dāsns bagātībā. Jēzus dod tev brīvību. Tu vari būt brīvs cilvēks, dzīvojot Dieva mierā, pārraudzībā un apsardzībā.
    Atcerēsimies: mēs esam laipni aicināti Dieva valstībā. To mums nepārprotami ir pasludinājis Dieva Dēls Jēzus Kristus. Viņš mūs dziedina no sāpēm paņemot mūsu ”nastas”, grēkus  un ieved mūžīgajā dzīvē Debesu valstībā.
Noslēgumā gribu pievērsties Jēzus līdzībai par sāli. Sāls ir dabiska viela, kas veidojas saules un ūdens mijiedarbības procesā, tas mums simbolizē šķīstību, aktivitāti, nesamākslotību, dabiskumu. Sāls uzbūve ir kristālisks graudiņš, kas simbolizē  cietību, noturību, stabilitāti, spēku. Mazajam sāls graudiņam ir spēcīga un noturīga iedarbība, kas simbolizē spēju piedot garšu dzīvei, spēju mainīties un mainīt citus, spēju citiem palikt noturīgiem ilgtermiņā.
    Dieva vārds ir sāls. Dzīvot kristieša dzīvi nozīmētu saņemt sālījumu no Dieva. Ļausim lai Dieva vārds mūs sāla. Lai varam būt par labu sāli pasaulei.
Lai Dievs mūs svētī un pasargā uz to.

Āmen.

Ikšķiles evanģēliski luteriskās draudzes evaņģēlists
Guntars Žīgurs