"Patiesi, patiesi es jums saku: kas avju kūtī neieiet pa durvīm, bet kāpj iekšā pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs. [2] Bet, kas ienāk pa durvīm, tas ir avju gans. [3] Tam durvju sargs atver, un avis dzird viņa balsi, un viņš sauc savas avis vārdā un tās izved. [4] Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi.[5] Svešiniekam tās nesekos, bet bēgs no viņa, jo svešinieka balsi tās nepazīst." ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm. [12] Algots gans, kam avis nepieder, redzot vilku nākam, pamet avis un bēg, – un vilks tās sakampj un izklīdina, [13] jo algādzim avis nerūp.

[14] ES ESMU labais gans, un es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani, [15] tāpat kā Tēvs mani pazīst un es pazīstu Tēvu un savu dzīvību atdodu par avīm. [16] Man ir vēl citas avis, kuras nav no šīs kūts, arī tās man jāatved, un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans. [17] Tādēļ Tēvs mīl mani, ka es atdodu savu dzīvību par avīm, lai to atkal atgūtu.
    Manas avis klausās manā balsī, es tās pazīstu, un viņas man seko. [28] Es tām dodu mūžīgo dzīvību, viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no manas rokas. [29] Mans Tēvs, kas man tās devis, ir par visiem lielāks, un neviens tās nevar izraut no mana Tēva rokas. [30] Es un Tēvs, mēs esam Viens."

    Otrajā svētdienā pēc Kristus Augšāmcelšanās svētkiem mēs ar priecīgām sirdīm domājam par Kristu. Latīniski šī svētdiena dēvēta pēc 89.psalma vārdiem: Misericordias Domini in aeternum cantabo –  „Par Kunga žēlastību dziedāšu mūžos…”
    Kas ir Kunga žēlastība manā dzīvē? – tas būtu pārdomu vērts jautājums šajā rītā.

    Kunga žēlastība ir Dieva labvēlīgais tuvums; nepelnīta palīdzība, labas iespējas, vadība; tas, ka mēs varam Viņam ticēt un esam daļa no Kristus Baznīcas.

    Šo svētdienu mēdz dēvēt par Labā Gana svētdienu, jo visi lasījumi apcer šo tēmu. Mēs daudz esam to dzirdējuši, tā ir viena no pazīstamākajām Bībeles līdzībām. Tomēr mūsdienās vairs nesastopamies ar ganīšanu, kā tas bija 100 un vairāk gadus atpakaļ. Mums šī Jēzus līdzība ir vairāk kā rēbuss, alegorija, kas patiesībā runā par cilvēkiem, nevis par avīm. Šeit runa ir par cilvēku dvēseļu ganīšanu.
    Tādēļ mēs domājam, ka Jēzus runā šo skaisto līdzību par Labo Ganu – lai atklātu Dieva rūpes un Viņa gādību par tiem, kuri Viņam pieder.

    Vispirms Jēzus mums atklāj to, ka Dievs un Viņš (Jēzus Kristus kā Glābējs) – var ienākt avju kūtī. Viņš ir īstais, patiesais un uzticamais Gans – saimnieks un tas, kuram piemīt uzticība. Viņam ir tā saucamā „autorizētā pieeja” vai pielaide „valsts noslēpumam”. Viņam durvju sargs atver un avis dzird Viņa balsi – tas izsaka to smalko kanālu, caur ko Dievs ienāk cilvēka dvēselē – kad mēs jūtam Dieva tuvumu, tad mēs saprotam, ka Viņš ir tas, pēc kura tā kārojusi mana dvēsele. Bieži vien psihologi un psihoterapeiti pavada ilgu laiku, lai panāktu to, ka pacients ielaiž savā iekšējā avju kūtī – bet Dievs ir īstais psihoterapeits, kurš ienāk mūsu iekšējā telpā pa durvīm.

    Avis ir vieni no neaizsargātākajiem dzīvniekiem, kuras nevar pašas sevi ganīt. Avīm ir vajadzīgs gans, kurš nodrošina iespējas tikt pie labām ganībām – ved uz ganībām un kurš parūpējas par avju drošību.

    Mūsdienu brazīļu rakstnieks Paulu Koelju darbā „Alķīmiķis” rakstīja par avju ganu, kurš savos gadiem ilgajos klejojumos bija iepazinis savas avis tik smalki, ka pazina katras avs raksturu un vainas. Viņš zināja kā viņas vadīt sev vēlamā virzienā un avis viņam bezgala uzticējās. Viņas nedomāja par sava ceļa mērķi, tikai ēda zāli un dzēra ūdeni.
    Tātad, labs gans ir tas, kurš nevis avis dzen no aizmugures, bet iet avīm pa priekšu, iet kopā ar avīm. Labais gans ir tas, kurš smalki pazīst savas avis, katru no sava lielā ganāmpulka. Varētu par pārfrazēt, ka labam ganam nav tik daudz no svara ārējie rādītāji, par avju kopējo dzīvsvaru uz kopskaita vai vilnas daudzums, ko tās varētu sniegt, bet gan pašas avis. Šis ir gans, kurš ieinteresēts pašās avīs, ne tik daudz, ko tās varētu tam sagādāt.

    Tālāk Jēzus mums atklāj ganīšanas veidu – avis dzird sava Gana balsi – Gans iet pa priekšu un avis Viņam seko.
    Labais Gans ir tas, kurš uztur dzīvu saiti ar savām avīm – Viņa balss, Viņa Vārds, Viņa labvēlīgais tuvums, draudzīgā komunikācija, kas rada drošības un paļāvības sajūtu
    Labais Gans iet pa priekšu – Viņš iet pa to pašu ceļu, kas man ir jāiet, Viņš dalās ar mums mūsu liktenī, Viņš zina uz kurieni aizvijas ceļš, sekojot Viņam mēs nonāksim tur, kur vajag – leknajās ganībās un Miera vietā…

    Tālāk Jēzus salīdzina Labo Ganu ar derēto ganu – pastāv viena būtiska atšķirība starp tiem – rūpes! Derētais gans nav dziļi ieinteresēts avīs pašās – viņa motivācija ir atalgojumā, nevis avīs. Derētajam ganam pastāv robežas, līdz kurām viņš sargās viņam uzticētās avis – līdz kamēr viņa paša drošība netiks apdraudēta. Līdzko viņš sajutīs apdraudējumu (vilks, lācis, lauva), viņš atkāpsies un bēgs – necīnīsies par avīm. Labais Gans izjūt avis, kā daļu no sevis. Tā ir ne tikai viņa saimniecība, viņam piederošais ganāmais pulks, bet avis sastāda daļu no viņa gana būtības. Tādēļ Labais Gans ir gatavs stāties pretim jebkuram interventam – vilkam, lācim vai lauvam, nedomājot par to, ka tas var apdraudēt viņu pašu – garīgajā pasaulē iestāšanās par otru cilvēku pamatojas tieši uz šādiem principiem – netaupot sevi.

    Labā Gana priekšā nav neviena pilnīga gana – neviens cilvēks nevar sacensties ar Viņu.

    Baznīcā paša Kristus iedibinātais kalpošanas amats ir kā dvēseļu gana amats – Jēzus pats saka Pēterim: „Gani manas avis!” – Viņš uztic cilvēkiem realizēt dvēseļu ganīšanu.
    Mācītāji, priesteri, sludinātāji – realizē to, ko dara pats Kristus. Tas nozīmē, ka mācītāja kalpošana ir cieši un nesaraujami saistīta ar pašu Kristu – Labo Ganu. Bez Kristus mācītāja un priestera kalpošana ir tikai cilvēcisks institūts, amats vai profesija. Ar Kristu un Kristus vadībā tā ir kalpošana.

    Mācītājs un priesteris ir gans, kurš arī cīnās to pašu garīgo cīņu, ko visi kristieši un vienmēr norāda uz patieso un labo Ganu – pieved pie Dieva un māca dzīvot kopā ar Dievu.
    Cilvēcisko ganu amats ir ļoti vajadzīgs, lai mēs mācītos un būtu spējīgi, griboši un varoši pieņemt Dievišķo Labo Ganu. Bet cilvēku kalpošana vienmēr būs nepilnīga un kļūdaina, kas cilvēkos rada ilgošanos pēc tā Dievišķā Gana, uz kuru pilnīgi var paļauties.

    Jēzus tālāk runā par drošības garantijām, kuras Viņš spēj dot savējiem. Jēzus Kristus pazīst savu Tēvu – mūsu Dievu. Šeit pazīšana nozīmē patiesās būtības pazīšanu. Jēzum, pazīstot Dievu Tēvu ir daļa pie Tēva būtības, kā Dēlam pie Tēva. Mūsu vieta pie Kristus ir droša.
    Drošības garantija mums ir tajā, ka Dievs ir pats spēcīgākais no visiem – nav cita dieva, kā mūsu Dievs. Visi pārējie ir tikai Dieva radības, lai arī cik spēcīgas, lielas un šausmīgas tās izskatītos.

    Vēlos noslēgt sprediķi ar priecīgo uzsvaru – cik labi, ka mums ir Labais Gans! Viņš zina to, ka cilvēkiem vajag patiesu Ganu, un Dievs pats mums ir gans. Bez viņa mēs esam pazudušās avis. Ar Viņu mēs esam ganāmpulks. Viņš zina mūsu vājumu un nespēju atrast mājas – tādēļ Viņš pats iet mums pa priekšu un iet kopā ar mums. Viņš zina mūsu iekšējās problēmas, tādēļ sūta mums savus ganus, lai tie gana Viņa ganāmpulku. Ne vienmēr tas sanāk ideāli, drīzāk pamatā kļūdaini. Tomēr Viņa paša tuvums mūsu vidū ir tas, kas mūs uztur un stiprina īstenā ticībā… Viņš zina, ka mēs bez Viņa nevaram, tādēļ Viņš paliek pie mums vienmēr – līdz pasaules galam. Un vēl pēc tam arī.

Lai Jums jauka diena!

Ikšķiles evanģēliski luteriskās draudzes mācītājs
Dzintars Laugalis