Klau! Kaut kur atskanēja sauciens: "Ierīkojiet tuksnesī Tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam! Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un, kas paugurains, lai top par klajumu, lai parādītos Tā Kunga godība un lai visa cilvēce kopā to redzētu, jo Tā Kunga mute to tā ir runājusi."

Jesajas 40:3-5

„Nāk ilgi svētki, ātri aiziet…”, skandēja franču dzejnieks, Fransuā Vijons.

Gaidīšanas laiks ir savu ilgu un gaidu apdvests. Šajā laikā mēs apzināmies sevi kā gaidītājus. Ko mēs gaidām – svētkus, iespēju atslābināties, dāvanas vai kādu risinājumu, atbildes? Viduslaiku dzejnieks bija ievērojis interesantās attiecības starp gaidīšanu un svētkiem. Ja mēs gaidām tikai svētkus, tad tie atkal paies ātri. Citreiz gaidīšanai ir lielāka nozīme par svētkiem.

Patiesībā jau mums ir ļoti daudz ko gaidīt. Sāksim tikai pārcilāt, kas ir tas, ko vajag atrisināt un pēc kā ilgojas sirds. Iespējams, ka priekšplānā ir materiālās un izdzīvošanas problēmas, bet aiz dvēseles sidraba šķidrauta jūtami personiskie jautājumi, nesadziedētie ievainojumi un ilgas.

Tādēļ pravietis dzird saucienu tuksnesī. Šis sauciens atskan arī 2010.gada Adventā. Tas ir aktuāls katrā laikā. Tuksnesis ir tukšums, trūkums, slāpes un bezceļš. Kalni ir grūtības, neiespējamības, risks, bet ielejas ir bēdas, sēras un zaudējumi. Krīzes laikā mēs meklējam risinājumus, meklējam izeju, veidojam ceļu laukā no tā. Pravietis atklāj Adventa patieso jēgu – meklēt ceļu laukā no tuksneša, pāri kalniem un cauri ielejām, remdēt slāpes un ieraudzīt iespējas. Pārvarēt krīzi.

Tieši tas mums ir vajadzīgs – ieraudzīt iespējas. Kristus piedzimšana garīgajā dzīvē nozīmē to, ka parādās iespējas. Vēl ir šauras bezizejas sajūta… Vēl ir neziņa un tumsa. Bet kaut kas jau notiek. Līdzīgi kā tajos laikos, kad Viņš piedzima. Betlēme bija maza pilsētiņa, iespējams, mazāka par Ikšķili. Uz šo pilsētiņu devās svētā ģimene, lai piedalītos tautas skaitīšanā. Viņi bija vieni no daudziem. Neviens nenojauta, ka šī nabaga galdnieka ģimene ir īpaša. Tomēr, līdz ar šo ģimeni nāk reālā un dzīvā Dieva svētība. Neviens nezināja, ka šīm nabadzīgajām un riskantajām dzemdībām lopu novietnē ir kolosāla nozīme priekš visiem cilvēkiem visos laikos. Tas notika ne jau tādēļ, ka Betlēme bija tam gatava, bet tādēļ, ka tāda bija Dieva griba, - dot pasaulei krīžu risinājuma iespējas.

Tā citreiz iespējas pie mums atnāk, nenojaušot un nezinot. Ar iespējām izbeidzas krīzes laiks, jo ir pienācis laiks pacelt galvu, ieraudzīt un tad rīkoties. Kur es varu ieraudzīt savas iespējas? Varbūt tās ir tepat līdzās, bet varbūt par to vēl būs jācīnās. Kristus piedzimšana rada tuksnesī ceļu. Patiesībā jau Viņš pats ir šis Ceļš, Patiesība un Dzīvība (Jāņa ev. 14:6a), gan process, gan arī risinājums un jēga. Saistībā ar Viņu iespējams visu salikt pa vietām un atrast remdējumu iekšējām slāpēm. Advents noved pie Ziemsvētkiem, bet Ziemsvētki pie jauna cēliena sākuma. Lai šis jaunais cēliens ir Dieva labvēlīgā vadībā!

Lai šis laiks Jums dāvā gaismu un spēku, bet galvenais – labestību!

Sirsnīgi sveicu Jūs Kristus dzimšanas svētkos un vēlu Dieva svētītu 2011.gadu!

Jūsu draudzes mācītājs

Dzintars Laugalis