Rīta lūgšana

Kungs, prasīgas ir šīs dienas, kas mūs vēl šķir no Lieldienu svētkiem. Šīs dienas, kas ar savu atsacīšanos un upuriem šķir no augšāmcelšanās gaismas.
Tu saki: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet Evaņģēlijam!” Dāvā mums spēku! Dāvā mums izturību! Lai ar svētu prieku sagaidām Lieldienu zvanu skaņas. Lai ar stipru cerību soļojam uz priekšu, pretī rītam, kad tumsai būs jāatkāpjas. Pretī Tev, kas esi augšāmcēlies, lai arī mēs nemirtu, lai arī mēs dzīvotu – dzīvotu gaismā, spēkā no augšienes un godības priekšnojautās.
Kungs, šajās dienās, kas mūs vēl šķir no Lieldienu svētkiem, ļauj mums svētīgi sagatavoties Tavas uzvaras rītam. Uzrādi mūsu grēkus un palīdzi tos sirsnīgi nožēlot un kļūt labākiem.
Lai mēs sagaidām Lieldienas ar atjaunotu cerību un pateicību. Lai Tavas augšāmcelšanās spēks ienāk mūsu dzīvē. Lai lai Tava uzvara stiprina arī mūsu sirdi. Mēs lūdzam Tavu žēlastību, Kungs!

Par robežām un savstarpēju cieņu

• Dažas grūtības bērnu audzināšanā, kādas atrodamas itin visur, rodas robežu trūkuma dēļ. Sarunās, īpaši ar lielākiem bērniem, kļūst skaidrs, ka viņi tiešā vārda nozīmē jūtas atstāti vieni.
• Bērni dažkārt apzināti iekļūst ekstremālās situācijās, lai sajustu sevi un savas robežas, lai veidotu attiecības. Vienaldzība un uzmanības trūkums, ko bērni izjūt dažās attiecībās un kas izraisa vientulības sajūtu, neapzināti vai apzināti noved bērnus pie tā, ka viņi spēlējas ar robežām, iesaistās nepārredzamās situācijas un tīšuprāt zaudē.  Aiz neskaitāmajiem robežpārkāpumiem slēpjas arī tieksme pēc stingrības un skaidrības.
• Atdurties pret ierobežojumiem, censties tiem pielāgoties bērnam nozīmē iepazīt savu pašreizējo spēju un iespēju robežas tā, ka no „es to vēl nevaru” kādā brīdī – ar vecāku atbalstu un paša bērna līdzdalību – iznāk „es to varu”.
• Bērni spēlējas ar robežām, lai sevi pārbaudītu, attīstītu, pakļautu briesmām, pārdzīvotu bailes un tās pārvarētu. Kā robežas sniedz drošību un izaicina, tā to trūkums rada nedrošības sajūtu. Bērniem nav pie kā pieturēties.
• Uz bērnu robežpārkāpumiem ir jāreaģē, tās ir norādes uz to, ka pastāvošās robežas, iespējams, ir jāvariē, jāpaplašina vai arī, balstoties uz norunātām konsekvencēm, robežpārkāpumi jāaptur. Būt konsekventam nenozīmē bērnu pazemot, sakot, „tik un tā tu esi stulbs” vai „tu to nekad neiemācīsies”. Nosakot bērniem robežas viņi ir jāciena, viņi ir jāuzskata par līdzcilvēkiem.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 8, 51-59)
Tajā laikā Jēzus sacīja jūdiem: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas ievēros manus vārdus, tas neredzēs nāvi nemūžam.” Jūdi Viņam teica: “Tagad mēs zinām, ka Tevī ir ļaunais gars. Ābrahams nomira un pravieši, bet Tu saki: “Kas ievēros manus vārdus, tas nemūžam neiepazīs nāvi.” Vai tad Tu esi lielāks par mūsu tēvu Ābrahamu, kurš nomira? Arī pravieši nomira! Ko Tu no sevis taisi?”
Jēzus atbildēja: “Ja Es pats sevi cildinu, mana slava nav nekas. Tas ir mans Tēvs, kurš mani cildina un par kuru jūs sakāt: “Tas ir mūsu Dievs!” Un jūs Viņu nepazīstat. Bet Es Viņu pazīstu. Un, ja Es sacītu: “Es Viņu nepazīstu”, Es būtu līdzīgs jums – melis. Bet Es pazīstu Viņu un ievēroju Viņa vārdus.
Jūsu tēvs Ābrahams ļoti priecājās, ka redzēs manu dienu. Un viņš redzēja un bija iepriecināts.”
Tad jūdi Viņam sacīja: “Tev vēl nav ne piecdesmit gadu, un Tu redzēji Ābrahamu?” Jēzus viņiem teica: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: pirms bija Ābrahams, Es esmu.” Tad viņi paķēra akmeņus, lai mestu uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no svētnīcas. Tie ir Svēto Rakstu vārdi