Bībeles stunda Ikšķiles draudzē

2011.gada 2.novembrī

Lūgšana

Nāc, Dievs Svētais Gars un apgaismo savu ticīgo prātus, lai Vārds rada atziņas gaismu, kurā mēs sastopam Tevi, interesantu un dzīvību dodošu! Lai Tavs Vārds mūs uzrunā un dod ticībai pamatu. Caur Jēzu Kristu, Tavu mīļo Dēlu, mūsu Kungu!

Kristīgajā pasaulē iegājušies jēdzieni par pazušanu, atrašanu un atgriešanos lielā mērā veidojušies no Jēzus Kristus līdzībām par pazudušo avi, pazudušo grasi un pazudušo dēlu.

Pazušana kļūst par jēdzienu, kas izsaka stāvokli Dieva priekšā un attiecības ar Kristus svēto kopību (ko apliecinām Ticības apliecības 3.artikulā: „es ticu … uz svēto sadraudzi..”

• Pazudušais ir nonācis maldos, pazaudējis saikni ar Dievu, nonācis grēka varā, nespēj objektīvi novērtēt savu garīgo stāvokli. Grēks ir kā slimība, kurā slimnieks sevi neuzskata par slimu. Jo dziļāk grēkā, jo pieaug lepnība un vājāk izjūt savas nepilnības.
• Pazudušie, kas sarāvuši attiecības ar Kristus Baznīcu. Šķelšanās rezultātā veidojušās kopības, kas nonākušas maldu stāvoklī. Tā ir brūce Kristus miesā. Tādēļ tas nes arī garīgas sekas.

Atrašana ir aktīva atradēja darbība, mērķtiecīga uz atgūšanu. Jēzus abās līdzībās apzināti pārspīlē attiecībā uz darbību, ko iegulda gans un mājsaimniece, lai atrastu pazaudēto. Dieva vēlēšanās ir atrast. Tādēļ arī ir tik liels gandarījums un prieks par rezultātu, ka izdevies atgūt pazudušo.

Atrašanā nav gandrīz nekādas līdzdarbības no atraduma puses. Ne avs, ne monēta neko daudz nevar darīt, lai tiktu atrasti. Viss atkarīgs no rūpīgas darbības, ko iegulda gans un saimniece. Tā Dievs rūpīgi meklē iespēju, kā pazudušais var atgriezties.

Līdzībā par pazudušo dēlu vairāk ieraugām cilvēka līdzdarbību atgriešanās procesā. Būtiskāko paveic Dievs – dodot iespējas un atjaunojot zaudēto garīgo stāvokli.

Kā jums šķiet? Ja kādam cilvēkam ir simts avju un viena no tām nomaldās, vai viņš neatstās tās deviņdesmit deviņas kalnos un neies meklēt to, kas nomaldījusies? Un, ja viņam laimējas to atrast, patiesi Es jums saku: viņš vairāk priecājas par to nekā par tām deviņdesmit deviņām, kas nav nomaldījušās. Tāpat arī nav jūsu Debesu Tēva prāts, ka viens no šiem mazajiem pazustu.

Mateja 18:12-14

Konteksts

Līdzība atrodama Mateja un Lūkas evaņģēlijos. Katrs no evaņģēlistam uzmanību piešķir saviem aspektiem.

• Matejs apraksta, ka Jēzus šo līdzību runā uz saviem mācekļiem, kuri jautā, kurš ir lielākais Debesu Valstībā? Jēzus skaidro, ka Valstībā liels ir mazais pasaulē. Turpinot savu domu, Viņš brīdina no mazāko apgrēcināšanas. Mateja versijā Jēzus vēlas pateikt kāds Dieva nodoms – nepieļaut bojāeju kaut vienam no mazajiem (bērniem vai pasaulē nenozīmīgajiem). Līdz ar to Mateja konteksts ir tēma par grēku – apgrēcināšana un atgriešana.
• Lūka šo līdzību runā uz farizejiem un Rakstu mācītājiem, kuri kurn, ka Viņš pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem. Principā tas nozīmē, ka Jēzus tiek vainots draudzībā ar grēciniekiem. Svētais nav kopībā ar nesvētajiem grēciniekiem. Lūka uzsver divas grupas – farizejus un grēciniekus. Grēcinieki priecājas un klausās Jēzus vārdos, bet farizeji kurn un dusmojas, ka Nācarieteis Jēzus biedrojas ar nesvētiem cilvēkiem. Ap šo tiek veidots 3 līdzību stāstījums.

Līdzības tēmas

1. Par pazušanu/nozaudēšanu – gans nozaudē avi, kura ir vērtīga gana acīs.

• Matejam tas izsaka Dieva rūpes par to, kurš apgrēcinājies. Grēks nav Dieva nodoms. Tas ir Mateja versijas galvenais uzsvars. Tas ir pretrunā ar Žana Kalvina (Šveices reformatora) mācību par dubulto predestināciju, kurā teikts, ka Dievs kādus no cilvēkiem ir izredzējis pazušanai un viņi noteikti nomaldīsies no Dieva, kur mēs neko nevaram darīt. Šeit Jēzus uzsver gana attieksmi – viņam nav svarīgs tikai kopums, bet gan indivīds – katra avs.
• Lūkam – norādījums farizejiem un rakstu mācītājiem, ka viņi ir gani, kuri kādas avis ir nozaudējuši. Viņiem drīzāk būtu jārīkojas līdzīgi kā Jēzus, kurš pats dodas pie tiem, kuri pazuduši, lai atgrieztu. Attieksmes jautājums iepretim grēciniekiem. Otra lieta Lūkas teoloģijā ir par to, ka būtībā jau visiem ir vajadzīga atgriešanās pie Dieva, arī farizejiem, kuri to noliedza.

2. Par atrašanu/atgriešanu – gans atstāj kalnos 99 pārējās avis, lai atrastu pazudušo. Kādi pētnieki norāda, ka tajos laikos bija vairāki gani, kuri ganīja kalnainē Jūdejā vai Galilejā. Vieni palika ar ganāmpulku, bet kāds devās meklēt pazudušo avi. Avs, kas bija nomaldījusies nekustējās no vietas, tā bija jānes uz apmetni, kas bija smags darbs.

• Matejam tas ietver Jēzus vārdos: „Jo Cilvēka Dēls ir atnācis atpestīt pazudušo.” Atpestīšana ir Kristus nodoms un mērķis. Matejam nav atšķirības starp atrašanu un atgriešanu, lielāka uzmanība priekam par to, ka ir laimējies atrast pazudušo avi.
• Lūkam uzsvars uz gana pašaizliedzīgo ieguldījumu, atrodot un ar prieku ceļot avi uz saviem pleciem. Labs gans ne tikai atrod nomaldījušos, bet arī palīdz atgriezties. Būtībā cilvēku glābšanā grūtākais posms ir tieši atgriešanās posms, kad ganam ir jāņem uz pleciem tas, kuram jāatgriežas. Lūka apzināti uzsver atgriešanās smago nastu, ko ar prieku uzņemas gans, kurš atradis nomaldījušos un bezpalīdzīgo avi.

3. Par prieku – neskatoties, ka avs nešana uz pleciem ir smaga, tomēr gans par to ir priecīgs. Priecīgā attieksme.

• Matejam gans priecājas par laimīgo savas avs atrašanu. Tātad tas ne vienmēr notiek. Vai drīzāk Jēzus vēlas uzsvērt gana labo sirdi, labo attieksmi – uz atrašanu.
• Lūkam - Labais gans to dara ar prieku. Farizeji un rakstu mācītāji to nevēlējās darīt. Viņiem Jēzus teiktais bija kaitinošs un jaunums. Otrs prieks ir par rezultātu – izdevies atgriezt pazudušo! Lielāks prieks par vienu, kurš atrasts un atgriezts, ne kā par taisnajiem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga. Šajā Jēzus izteikumā ir ironija attiecībā pret farizejiem un rakstu mācītājiem.

4. Par kopību – šajā līdzībā tā vel nav attīstīta doma. Gana mērķis ir piepulcināt pazudušo pie tiem, kuri ir pie viņa. Tātad kopības tēma ir apakšā jūtama.

Tomēr nav skaidrs, kas notiek ar 99 avīm? Līdzība pie Lūkas apraujas ar retorisku ironiju farizeju virzienā, kas varētu likt domāt, ka 99 ir taisnie farizeji, kas tomēr arī paliek nomaldījušies, jo gans vairs nav ar tiem. Mateja evaņģēlijā iespējams ieguvēji ir visi, jo šeit nav tās ironjas. Dievs priecājas par visiem, kuri ir pie Viņa.

Vai arī - kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas."

Lūkas 15:8-10

Konteksts

Līdzība par pazaudēto grasi ir atrodama vienīgi Lūkas evaņģēlijā. Iespējams, ka Jēzus vai evaņģēlista Lūkas mērķis bija pēc iespējas plašāk uzrunāt klausītājus, ne tikai vīriešus, bet arī sievietes. Taču šo līdzību tradicionālais redzējums sniedzas dziļāk. Visas 3 līdzības par pazudušā atrašanu un atgriešanos ir saistītas savā starpā. Lūkas evaņģēlija 15.nodaļā, kur varam izlasīt visas trīs, iespējams novērot domas attīstību.

Līdzības par pazudušo grasi (drahmu) stāstījuma saturs līdzīgs līdzībai par pazudušo avi (pazušana, rūpīga meklēšana un prieks par atradumu), tikai izpaliek tēma par atgriešanās smago nastu.

Grasis ir drahma, kas literāri tiek lietota šajā tekstā, kas starp citu ir vienīgā vieta JD, kur tas pieminēts. Drahma ir grieķu valūta, ekvivalenta romiešu denārijam. Tas apmēram ir strādnieka vienas dienas atalgojums. 10 drahmas sievietei varētu būt vai nu pūra nauda, vai arī tie bija ģimenes ietaupījumi nebaltai dienai.

Sieviete aizdedzina lukturi, lai atrastu zaudēto monētu. Tas iespējams nenotika naktī, bet dienā, tikai tā laika namos bija pustumsa, jo nebija logu. Monēta varēja iekrist starp grīdas akmeņiem vai klona spraugā. Tā kā tajos laikos nami nebija tik tīri kā mūsdienās, tad, lai atrastu sīku monētu vajadzēja izmēzt, iztīrīt istabu.

Līdzībā atrodamās idejas

1. Zaudētās vērtības atgūšana:

Sieviete izmēž namu, lai atrastu viņai vērtīgo monētu. Ir jāiztīra dzīves telpa, lai atgrieztu atpakaļ zaudēto vērtību. Būtībā tas ir norādījums uz askēzi – attīrīšanos – rūpīgs darbs, lai atkal atgrieztu garīgo dziļumu, kas bija zudis. Vajadzīga gaisma, lai saskatītu lietu stāvokli savā dzīves telpā. Šī gaisma ir Kristus pats un Viņa dotā mācība, kā arī Bauslības spogulis, sirdsapziņas izmeklēšana. Tas ir smags darbs, jo nākas pārvarēt sevi. Ir patiess prieks par atgūto kvalitāti. To redz mūsu tuvie cilvēki un gūst arī priekš sevis no tā prieka un garīgās kvalitātes, ko Dievs devis.

2. Katehumenāts:

Iespējams, ka sieviete ar lukturi, kura pārmeklē namu, raugoties pēc savas pazudušās monētas, simbolizē Baznīcu. Amerikāņu slavens Jēzus līdzību pētnieks K.Bailey „Poet and Peasant” raksta: „Atgriešanās nenotiek bez žēlīga gana iniciatīvas un iekšējas rīcības.” Atgriešanās turpinājums ir iesvētību jeb katehumenāta laiks. Šāds skaidrojums ir alegorisks Viduslaiku redzējums. Gaisma nāk no Luktura caur Dieva Vārdu („Tavs Vārds ir manu kāju spīdeklis un gaisma manā ceļā…” Ps.119; Ps.105). šo Gaismu Baznīca nes tiem, kuri sapulcējušies katehēzei un dievkalpošanai. Pazudušais denārijs simbolizēt upuri, kas jānes grēku izpirkšanai (Exodus 30:16). Kristus ir šī izpirkšanas maksa, šī monēta. To ir iespējams atrast vienīgi caur Kristību un katehēzi, kas notiek baznīcā.

Tādējādi abas līdzības apvienojas – pazudušais tiek atrasts un atgriezts, bet viņa atgriešanās tiek turpināta un nostiprināta caur iebaznīciskošanu, kas notiek caur iesvētes apmācību, katehumenātu.