Teoloģiskie un praktiskie aspekti Bībeles stunda Ikšķiles draudzē

2010. gada 7. aprīlī

1.       Bībliski

Kristība tiek pamatota Kristus pavēlē: Mateja 28:19 „Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā…”

Vecajā Derībā nebija Kristība, kā sakraments, caur ko cilvēks ienāk Dieva tautā. Kā Derības zīme. Tās ekvivalents drīzāk bijusi apgraizīšana vīriešu kārtas bērniem astotajā dienā.

Ne-ebrēju proselītus kristīja, lai parādītu viņu atgriešanos/šķīstīšanos un kļūšanu par jaunu radījumu, par Dieva tautai pieskaitāmiem.

Esēņu sekta izmantoja pagremdi, kā grēknožēlas aktu, caur ko cilvēks tiek šķīstīts. Jānis Kristītājs to pavērsa vairāk uz Mesijas sagaidīšanas šķīstīšanās zīmi – atgriešanos no grēkošanas, jo Debesu Valstība pietuvojusies. Jānim Kristītājam tā ir atgriešanās zīme

Otrs ekvivalents jeb Kristības priekšvēstnesis Vecajā Derībā ir Israēla tautas iziešana no Ēģiptes caur Sarkano jūru un caur Jordānu ieiešana Apsolītajā Zemē. Apustulis Pāvils vēstulē Korintiešiem izmanto šo pirmtēlu, lai skaidrotu Kristības garīgo nozīmi: „Brāļi, es gribu jums atgādināt, ka mūsu tēvi ir visi bijuši apakš padebeša un visi gājuši caur jūru, un visi padebesī un jūrā uz Mozu kristīti, un visi baudījuši to pašu garīgo barību, un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus. Bet uz lielāko daļu no viņiem Dievam nebija labs prāts, tie ir izdeldēti tuksnesī. Tas ir noticis mums par brīdināšanas zīmi, lai mēs neiekārojam ļaunu, kā tie darījuši” (1.Kor.10:1-6)

Citas Rakstu vietas kas pamato Kristības Sakramenta būtību:

·         Marka 16:16 Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.

·         Jņ.3:3,5 „Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības. Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!”

·         Ap.d. 2:38-39 Bet Pēteris tiem atbildēja: "Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās."

·         Ap.d. 22:16 Ananija sacījis Pāvilam: „Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Viņa Vārdu!”

·         Ap.d. 8:36-38 „Pa ceļu braukdami, viņi nonāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: "Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties?" Bet Filips sacīja: "Ja tu no visas sirds tici, tad to var." Un viņš atbildēja: "Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls." Viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un galminieks, nokāpa ūdenī, un viņš to kristīja.”

·         Romiešiem 6:3-11 „Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā. Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam, jo, kas nomiris, tas ir taisnots no grēka. Bet, ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs - tāda ir mūsu ticība - arī dzīvosim kopā ar Viņu. Jo mēs zinām, ka no mirušiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār Viņu, jo mirdams Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam. Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam.”

·         Kolosiešiem 2:11-12 „Viņā jūs arī esat apgraizīti, ne cilvēku rokām, bet Kristū apgraizīti, un tā tikuši vaļā no savas grēcīgās dabas, kristībā līdz ar Viņu aprakti un Viņā līdzi uzmodināti, ticēdami Dieva spēkam, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem.”

·         Galatiešiem 3:27 „Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū.”

·         1.Pēt. 3:21-22 Tas attēlo kristību, kura tagad arī jūs glābj. Tā nav miesas netīrības mazgāšana, bet ir labas sirdsapziņas izlūgšanās Dievā caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos, kas ir pie Dieva labās rokas, pēc tam kad Viņš uzkāpis debesīs un Viņam kļuvuši paklausīgi eņģeļi, varas un spēki.

·         Romiešiem 5:5 cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots

·         Tit 3:5-7 Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai, Viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki.

2.       Luteriskajās apliecībās

CA IX ARTIKULS. PAR KRISTĪBU

1] Par Kristību tiek mācīts, ka tā ir nepieciešama pestīšanai, 2] jo Kristībā tiek dāvāta Dieva žēlastība. Bērni ir jākrista, lai tie, Kristībā Dievam novēlēti, taptu uzņemti Dieva žēlastībā.

3] Tiek nosodīti anabaptisti, kas noraida bērnu kristīšanu un apgalvo, ka bērni tiek glābti bez Kristības.

Mārtiņš Luters: „Dieva Vārdā veiktu kristību neskati kā cilvēka, bet kā paša Dieva izdarītu. Lai gan Kristība tiek veikta cilvēka rokām, tas patiesībā ir paša Dieva darbs.”

Mārtiņš Heimnics „Enhiridionā” raksta: „Kādas lietas pieder pie Kristības? - Pirmkārt, ūdens (Jņ.3, Ef.5, Ap.d.10). Otrkārt, Dieva Vārds (Ef.5), proti, pavēle par Kristību (Mt.28) un žēlastības apsolījums (Mk.16).”

M.H. vēl raksta: „..kalpotājs Kristībā nerīkojas pats vai savā vārdā, bet gan Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars – tur patiesi ir klāt un caur ārējo amatu pats darbojas ar kristāmo, lai Tēvs viņu uzņemtu žēlastībā Dēla nopelna dēļ un caur Svēto Garu svētī viņu mūžīgai taisnībai un pestīšanai, un, lai tādējādi „Vārdā” nozīmētu to pašu, ko Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara vietā, kā Pāvils runā par sludināšanu un Absolūciju (2.Kor.2 un 5).”

3.       Kā tiek veikta Kristība

Evaņģēlijos Jēzus Kristus nav devis konkrētas pavēles un norādījumus kā būtu veicams Kristības rituāls. Viņš pateicis būtību:

·         jākrista visas tautas (Mt.28), t.i., dzīvi cilvēki, nevis lietas vai dzīvnieki

·         jākrista ar ūdeni (Jņ.3)

·         jākrista Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā (Mt.28) – t.i., pilnvarojumā un pārstāvot Dievu

·         Kristībai jābūt kopā ar ticību Trīsvienīgajam Dievam un Kristus dāvātajai glābšanai (Mk.16:16)

·         Jāmāca turēt visu, ko Viņš ir pavēlējis (Mt.28)

Kristība var notikt gan pagremdējot, gan aplejot, gan apslakot. Lietotais vārds evaņģēliju tekstā baptizo, baptizein tika lietots, lai izteiktu ne tikai pagremdēšanas darbību, bet arī mazgāšanu, apliešanu un apslacīšanu.

Kristībās svarīgi apliecināt savu ticību Dievam un glābšanai caur Kristus nopelnu. To dara vai nu pats kristāmais vai arī tā krustvecāki un vecāki, kuri uzņemas atbildību ievadīt ticībā.

Kristības brīdī nepieciešams:

·         Apliet, apslacīt, pagremdēt 3 reizes – Dieva Tēva, Dēla un Svētā gara vārdā, t.i., piesaucot Trīsvienīgo Dievu

·         Ūdenim pieskarties kristāmā ķermenim (nedrīkst liet tikai uz drēbēm)

4.       Kurš krista

Kristības Sakramenta administrēšana pamatā dota garīgajam amatam Baznīcā. Tas ir kārtības dēļ, kā to arī nosaka mūsu ticības apliecības CA XIV art.: „..nevienam citam Baznīcā nav atļauts nedz publiski mācīt, nedz pārvaldīt sakramentus, kā tikai likumīgi aicinātajiem.” Garīgais amats LELB, saskaņā ar LELB Sinodē apstiprinātajiem LELB un LELBāL savstarpējās vienošanās nosacījumiem ir – bīskaps, mācītājs un diakons.

Līdz ar to krista draudzes mācītājs vai viņa uzdevumā kāds tam sagatavots draudzes loceklis. Sagatavotie draudzes locekļi ir mūsu Baznīcā iedibinātie neordinētie kalpošanas amati: pērminderis, lektors, evaņģēlists. Kvalificēts ir evaņģēlists. Bet arī evaņģēlists var veikt kristīšanas tikai pirms tam saņemot draudzes mācītāja norādījumus.

5.       Ārkārtas Kristība

Ārkārtējos gadījumos (nāves briesmās) ir pienākums kristīt ikvienam kurš pats ir kristietis. Tas ir tādēļ, ka Kristība pēc Kristus vārdiem ir nepieciešama pestīšanai.

Ārkārtas Kristība ir veicama, ievērojot iepriekšminētos nosacījumus: 1) piesaucot Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, slacīt vai pagremdēt 3 reizes; 2) ūdenim ir jāpieskaras kristāmā ķermenim. Lūgšana pēc Kristībām.

Pēc ārkārtas Kristībām nepieciešams par to paziņot draudzes mācītājam, pie kuras pieder kristāmā vecāki vai tās draudzes mācītājam, kuras teritorijā dzīvo vai dzīvojis nokristītais cilvēks.

Mūsu Baznīcas kārtībā ir arī paredzēta ārkārtas Kristības apstiprināšana, ko veic draudzes mācītājs draudzes priekšā. Tas ir domāts, lai nostiprinātu arī publiski to, kas ir pietiekami paveikts Dieva priekšā.

6.       Bērnu Kristības

Bērnu kristīšana ir strīdus jautājums starp vecajām un tradicionālajām konfesijām (Romas katoļu, Austrumu ortodoksās baznīcas, luterāņi, anglikāņi, skandināvu baznīcas) un racionālajām un jaunajām protestantu konfesijām (baptisti, adventisti, pentakosti) un harizmātiskajām protestantiskajām kustībām.

Iebildumi pret bērnu kristīšanu pamatā balstās uz Kristus vārdiem Marka 16:16 „kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet kas netic, taps pazudināts”. Tas it kā nozīmē, ka šeit Kristus runā par to, kam ir jābūt vispirms – ticēšanai, t.i., apziņai, spējai apliecināt savu ticību. Tā, kā bērni to nespēj, tad viņu kristīšana ir aplama, jo viņi vēl nav atgriezušies no grēkiem un nespēj ticēt Jēzum kā savam Pestītājam.

Luterismā uzskats par Kristībām ir daudz dziļāks, kā tikai par apzinātu, racionālu pieņemtu lēmumu pamudināts solis, piederēt Dievam. Pamatā bērnu kristīšanas prakse balstās uz sekojošo argumentāciju:

·         Jēzus Kristus īpaši vēlējās svētīt bērnus, uzsvērdams bērnišķības svarīgo nozīmi saiknē ar Dievu (Mk.10:13-16)

·         Kristība ir ekvivalents Vecās Derības apgraizīšanai – caur ko cilvēks tiek pieskaitīts Dieva tautai. Arī bērni tiek pieskaitīti Dieva tautai, neskatoties, ka nespēj pamatot savu pārliecību (Kol.2:11-12).

·         Kristības nav cilvēka darbs vien, bet pašu būtiskāko paveic tur Dievs – uzņem bērnu savā Valstībā, savā ģimenē. Luterismā tiek uzskatīts, ka Kristība veido/modina ticību bērnā, kas dod pestīšanu.

·         Apustuļu prakse – kristīt visu ģimeni – Ap.d. 10.-11.nod. – Kornēlija ģimeni; Ap.d. 16:13-15 – Lidijas ģimeni; Ap.d. 16:25-34 – Filipa cietuma sarga ģimeni; Ap.d. 18:8 – Krispa ģimeni; 1.Kor.1:16 – Stefanas ģimeni.

·         Baznīcas tēvu liecības – Didahē (12 apustuļu mācība). Origēns (182-254): „Baznīca pārņēma no apustuļiem paražu kristīt arī mazus bērnus.”

·         Luters: „Ar Kristību Kristus svētī bērnus, dāvinot tiem ticību un Debesu Valstību.”

·         CA IX art. „Par Kristību”: „Bērni ir jākrista, lai tie, Kristībā Dievam novēlēti, taptu uzņemti Dieva žēlastībā. Baznīca nosoda anabaptistus, kas neatzīst bērnu kristīšanu un apgalvo, ka bērni tiek glābti bez Kristības.”

7.       Pārkristīšana

Pārkristīšanas prakse ir cēlusies no dažādām atmodas kustībām, kurās tika uzsvērta atgriešanās no grēcīgās dzīves. Tika vieglprātīgi noliegta Kristības svētība, jo taču jau bērnībā kristītie bija nodevušies ļaunām kaislībām un grēkiem. Kristības no jauna tikai uzsvērtas, kā patiesās, jo tās notika cilvēkam pilnībā apzinoties savu soli, nožēlojot grēkus un ticot uz Kristu.

Otrs iemesls pārkristīšanai bija uzskats, ka īsta Kristība ir tikai pagremdējot ūdenī veiktā Kristība, jo vārds baptizein nozīmējot pagremdēšanu. Šādas kustības veidojās līdz ar protestantisma veidošanos un viņus dēvēja par anabaptistiem (pārkristītājiem).

Mūsdienās pārkristīšanu, noliedzot bērnībā saņemto kristību veic baptisti, adventisti, vasarsvētku draudzes un harismātu kustības.

Vai Luterāņu Baznīcā arī var notikt pārkristīšana?

Mūsu Baznīcā nenotiek pārkristīšana. Kristības pavēlē Kristus mums neliek kristīties ik pa laikam. Atkārtota Kristības veikšana jaunajās kustībās pat tiek uzskatīts kā mazticības grēks, kas ir jānožēlo Dieva priekšā. Kāpēc? – Jo cilvēks padevies kārdinājumam neticēt savai pestīšanai, kas ir dota nevis personiskās apziņas dēļ, bet Dieva apsolījumu un Kristus nopelnu dēļ. M.Hemnics: „Dievs žēlastības derību Kristībā nedibina uz tāda pamata – ka, ja mēs to neturam, tad arī Viņš to negrib turēt, kaut arī mēs atgriežamies. Bet Kristība ir vārti uz savienošanos ar Kristus nopelnu, kā vecajie ir labi sacījuši, un mēs tajā paliekam, vai arī – ja esam krituši, mums, katrā ziņā, caur īstu ticību, patiesi atgriežoties, ir pieeja pie šīs žēlastības derības, kamēr vēl saka šodien (Ēbr.3).”

Mūsu Baznīcā vienīgi iespējams veikt Kristības tādā gadījumā, ja ir šaubas par jau izdarītas kristīšanas īstumu. Par neīstām kristībām būtu uzskatāmas tādas, kur

·         nav lietots ūdens – ūdens nav pieskāries kristāmā ķermenim;

·         nav piesaukts Trīsvienīgais Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars – 3 reizes apslakot vai pagremdējot.

Šādos gadījumos tiek veiktas tā saucamās nosacījuma Kristības, kur tiek uzsvērts, ka kristāmais tiek kristīts tādēļ, ka ir pamatotas šaubas par jau veiktās kristības īstumu. Principā tās ir pilnas Kristības, tikai atšķiras uzruna un lūgšana par kristāmo pēc kristīšanas.

Bet aiz pastorāliem apsvērumiem, t.i., lai neizšaubītu draudzes locekļus, bet viņiem stiprinātu savas pestīšanas apziņu, pietiekami būtu veikt jau pieminēto ārkārtas Kristības apstiprināšanas rituālu, ko paredz Agenda (mācītāja rokasgrāmata).