Bībeles stunda Ikšķiles draudzē

Trešdien, 2010. gada 3. februārī

Nozīmība

Neapšaubāmi, visos laikos, kultūrās un tautās veselība ir bijusi viena no augstākajām vērtībām. Cilvēki jau izsenis ir ievērojuši, ka slimībām varētu būt divas izcelsmes – ķermeniska un garīga. Šamaņi, priesteri, magi, gudrie un ārsti ir bijuši tie, kas rūpējas par saslimušo atveseļošanos. Arī šodien ārsti uzsver cilvēka psihes (dvēseles) saistību ar norisēm ķermenī. Ķermenis atsaucas uz dvēseles pārdzīvojumiem un citreiz reaģē tās vietā. Citreiz slimība mums atgādina par kādām pārmērībām un neveselīgu dzīvesveidu un piespiež mums mainīt mūsu ieradumus. Saslimušajam parasti augstākais labums pats par sevi ir atgūt veselību. Viss ir labs, kas man dod veselību.

Dziedināšanas Vecajā Derībā

Slimības un nespēja funkcionēt kā tas ir saskaņā ar radīšanu nolikts ir ļaunums. Saskaņā ar Bīblisko skatījumu Vecajā Derībā, slimības un disfunkcija, un līdz ar to arī nāve kā absolūtā nespēja dzīvot, ir grēkā krišanas rezultāts jeb sekas. Cilvēks, kurš ir slims vai invalīds vairs nespēj pilnībā izpildīt Dieva uzliktos pienākumus – pārvaldīt un rūpēties par šo pasauli. Tas nozīmē, ka slimības principā būtu izprotamas saistībā ar cilvēcisko grēcīgumu. Tās izsaka cilvēka nožēlojamo likteni grēcīguma stāvoklī.

Tādēļ Vecajā Derībā īpaši tiek uzsvērts, ka Dieva autoritātē ir cilvēka veselība un arī slimības. "Ja jūs klausīdami klausīsit Tā Kunga, sava Dieva, balsij un darīsit, kas taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa baušļus, un turēsit Viņa likumus, tad Es pār jums nelikšu nākt tām slimībām, kādām Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, jo Es esmu Tas Kungs, jūsu ārsts.", saka pats Dievs (Ex.15:26). Viņš liek slimībām un nāvei nākt pār Ēģiptes zemi (Ex. 9:1-7 – sērga lopiem; 8-12 – augoņi cilvēkiem; 11:1-10 – visu pirmdzimto nāve ēģiptiešiem). Dievs liek smagi saslimt ar lepru Mozus māsai Mirjamai, par to, ka viņa kopā ar Āronu kurnēja pret Mozu par etiopietes apprecēšanu (Num.12:1-16). Šeit Dievs dusmās liek spitālībai nākt pār Mirjamu, bet pēc tam, 7 dienu laikā viņu atkal dziedina. Notikumā ar Vara Čūsku (Num.21:4-9) atklājas, ka Dievs spēj momentā dziedināt no čūsku indes. Bet čūskas tautai bija kā sods par tās kurnēšanu pret Dievu un Mozu.

Ījaba grāmata mums atklāj vēl vienu garīgu iemeslu slimībām – pārbaudījumi. Ījaba dievticība un dievcilvēcība tiek pārbaudīta ar milzīgām traģēdijām, zaudējot īpašumus un tuvos cilvēkus. Visbeidzot Dievs ļāva slimībām nākt pār Ījabu, ka viņš apsēdās pelnos un ar lausku kasīja savas pūžņojošas vātis. Ījaba gadījumā Sātans bija tas, kurš realizēja pārbaudījumus, t.i., nevis Dievs Ījabu ieveda lielajās nelaimēs, bet ļaunais ir cilvēka slimību izraisītājs pārbaudījumu laikos. Rezultātā Ījabs piedzīvo patiesu un personīgu Dzīvā Dieva pieredzi, bet tiek dziedināts pēc tam, kad nožēlo grēkus un savus maldus.

Nāamana dziedināšana no spitālības (2.Ķēn.5:1-19) atklāj, ka atsevišķos gadījumos slimība varētu būt kā Dieva apliecināšanās ceļš. Naamans nav ebrejs, bet aramiešu armijas virspavēlnieks, Israēla ienaidnieks. Slimība priekš Naamana bija neuzvarams cietoksnis no cilvēciskām iespējām. Došanās uz Israēlu bija izmisuma solis, bet peldēšanās Jordānā pēc pravieša Elīsas pavēles bija izaicinājums, jo Naamans neticēja Israēla Dieva spēkam. Elīsa pat nepiegāja pie slimnieka, bet no attāluma lika pateikt, lai ģenerālis iet un peldas Jordānas upē, t.i., lika paklausīt un rīkoties. Piedzīvojot dziedināšanu Naamans piedzīvo arī garīgas izmaiņas, viņš tic Dievam.
Arī Jēzus, notikumā ar Lācara augšāmcelšanu apliecina: "Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts." (Jņ.11:4)

Kopumā Vecā Derība neliek uzsvaru uz cilvēku dziedināšanām. Pārdabiska dziedināšana neapšaubāmi apliecināja Dzīvā Dieva klātesamību.

Jēzus Kristus kā dziedinātājs

Jēzus Nācarietis savā kalpošanā ieguva milzu popularitāti tautā pateicoties tam, ka Viņš dziedināja daudzus cilvēkus. Pareizāk sakot, Jēzus dziedināja ikvienu, kurš lūdza pēc tā. Viņš atsaucas cilvēku ticībai, ka Viņam ir spēks un autoritāte dziedināt. Tomēr Jēzus Kristus nebija dziednieks, šī vārda šodienīgā izpratnē. Ķermeniskā dziedināšana nebija Jēzus Kristus darbības galvenais mērķis.

Evaņģēlijos  Jēzus veiktās dziedināšanas aprakstītas pavisam 39 reizes:

·         Aklo dziedināšana – 7 reizes;

·         Kurlo un spitālīgo dziedināšana – 8 reizes;

·         Nešķīsto garu izdzīšana – 9 reizes;

·         Citu veidu dziedināšanas gadījumi – 15 reizes.

Evaņģēlijos dziedināšana, ko veic Jēzus Nācarietis tiek apzīmēta ar vārdu qerapeuo, kas nozīmē gan dziedināt (Mt.4:24), gan kalpot, rūpēties. Viņš nav brīnumdaris (qaumatologos - burvju mākslinieks), kurš paveic brīnumu un neliekas zinis par konkrēto cilvēku pašu. Dziedināšanas gadījumi ir zīmes (semeia), kas apliecina Jēzus dievišķumu. Jēzus darbojas patiesās rūpēs par cilvēkiem. Viņš ir ārsts šī jēdziena pilnajā nozīmē (qerapeutos). Citur tiek aprakstīts, kā Viņš dziedina un aprūpē slimos pāri spēkiem un nemaz nerūpējoties par ēšanu, kādēļ Jēzus māte un radi vēlas Viņu ar varu vest mājās.

Dieva Dēls rūpējas par cilvēku kopumā – gan miesu, gan garu. Notikums, kurā Jēzus dziedina triekas ķerto, kuru atnes „kādi vīri” un nolaiž caur uzplēsto jumtu (Lk.5:17-26; Mt.9:1-8; Mk.2:1-12) atklāj Kristus dziedināšanas pieeju – atraisīt, atbrīvot, dziedināt visu cilvēku – piedodot grēkus un dziedinot ķermeni. Kristus rīkojas saskaņā ar to, kā Viņš pats sevi pieteica Nācaretes sinagogā (Lk.4:18; Jes.61:1-2; Mt.13:53-58; Mk.6:1-6): „Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.”(Lk.4:18)

Jēzus Kristus šķīsta

Lk.5:12-16 – spitālīgā vīra dziedināšana (Mateja ev. 8:2-4 – tas notika tūlīt pēc nokāpšanas no Kalna sprediķa). Atklāj, ka Jēzum piemītošais spēks darīja veselus absolūti nedziedināmus gadījumus, kuri turklāt saskaņā ar bauslību skaitījās pilnīgi nešķīsti (Leviticus 12.-26.nod.), kam nedrīkstēja pieskarties. Jēzus aizskāra šo cilvēku un darīja šķīstu. Dziedinot Jēzus uzlika rokas, ar ko Viņš ne tikai pārkāpa šķīstības likumus, bet parādīja zīmi (semeion), ka Viņš, Dieva Dēls ir Templis, kas dara šķīstu, sacīdams: „Es gribu, topi šķīsts!”(Mt.8:3)

Cits gadījums, kurā Jēzus šķīstīja ir 10 spitālīgo dziedināšana (Lk.17:11-19) – atklāj vēl kādus aspektus Jēzus dziedināšanā. Viņš nedziedina uzreiz, bet izaicina 10 vīru ticību tam, ka viņi ir šķīstīti un var rādīties priesteriem (Lev.14:1-32 - saskaņā ar VD likumiem priesteri bija eksperti, kas atzīst vai dziedinātie var atgriezties atpakaļ sabiedrībā). Vai spitālīgie ir noticējuši, ka Nācarietis tos iz dziedinājis?
Pie šī notikuma otrs dziedināšanas aspekts ir pateicība un goda došana par dziedināšanu. Tikai viens no 10 vīriem atgriezās un pateicās, bet tas pats bija nevis jūds, bet samarietis…

Abos gadījumos vienojošais ir Jēzus pavēle iet atrādīties priesteriem, kuri konstatētu izdziedināšanas faktu. Tas nozīmē, ka Jēzus respektē rituālos likumus vai arī vēlas, lai slimie atgriežas sabiedrībā. Bet garīgi tas atklāj, ka Kristus ir Avots, kas dāvā šķīstību.

Priekšnosacījumi dziedināšanai

Ticība: Mt.9:28-29 „Viņam namā ieejot, aklie Tam piegāja klāt, un Jēzus tiem saka: "Vai jūs ticat, ka Es to spēju darīt?" Tie Viņam atbild: "Ticam, Kungs!" Tad Tas aizskāra viņu acis un sacīja: "Lai jums notiek pēc jūsu ticības."
Jņ.9.nod. Jēzus dziedina kopš dzimšanas neredzīgu cilvēku, kuru par to farizeji izdzen no Tempļa, bet Jēzus viņam jautā par ticību Cilvēka Dēlam.
Jņ.11:26 - Arī Martai Jēzus jautā vai viņa tic, ka Viņš ir Augšāmcelšanās un Dzīvība pirms Lācara augšāmcelšanas.

Mk.9:17-29 (Lk.9:37-43a; Mt.17:14-21) – Jēzus atbrīvo zēnu no ļaunā gara tūdaļ pēc nokāpšanas no Apskaidrošanas kalna. Šeit Jēzus saka zēna tēvam: „"Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic." Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: "Es ticu, palīdzi manai neticībai!"

Gribēšana: Jņ.5:6 – Jēzus dziedinot nespējīgo pie Betezdas dīķa, kurš 38 gadus bija gulējis slims, jautāja: "Vai tu gribi vesels kļūt?" Nepieciešama ir paša cilvēka vēlēšanās būt atkal veselam, tad Dievs atsaucas un dāvā iespēju. Jo Dievs respektē cilvēka izvēles.

Kā spēkā Jēzus dziedināja?

Jņ.5:19-30 – Jēzus jūdiem paskaidro, ka Tēvs Viņam ir devis „dzīvību pašam sevī”, t.i., ka Dēls ir dzīvudarošās enerģijas Avots, līdzīgi kā Tēvs. Tomēr Jēzus arī saka: "Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat…” (Jņ.5:19) Tas savukārt nozīmē, ka Dēls ir savā būtībā nesaraujami venots ar Tēvu savā labajā gribā, t.i., Viņš darbojas Tēva nodomā un stratēģijā, bet varbūt arī Tēva enerģijā?

Lk.5:17b – „..un tā Kunga spēks Viņam bija, ka Viņš varēja dziedināt.” (kai dunamis kuriou hn eis to iasqai auton - un Kunga spēks bija dziedināšanām Viņā; i sila Gospodna javļalasj v izceļeņii boļnih – un Kunga spēks atklājās slimnieku dziedināšanā) Tas nozīmē, ka Jēzū Dievs Tēvs dāvāja spēku, kas varēja būt vai varēja arī nebūt, atkarībā no kaut kādiem apstākļiem. Viens no tādiem varētu būt arī apkārtējo ļaužu neticība vai paļāvība, ka Nācarietim ir spēks dziedināt. Piemēram, kad Jēzus ar mācekļiem atradās Nācaretē (Mt.13:54-58), tad Viņš nedarīja daudz brīnumu (sengrieķu tekstā: ekei dunameis pollas – nebija spēka) apkārtējo ļaušu neticības dēļ.

Kristus mācekļi dziedina

Kristus mācekļu dievišķās sūtības zīmes bija arī zīmes un brīnumi. Dziedināšanas gadījumi bija vieni no tiem. Pirmā mācekļu paveiktā dziedināšana pēc Kristus Debesbraukšanas un Vasarsvētku notikumiem aprakstīta Ap.d.3:1-10 – tizlā vīra dziedināšana pie Tempļa Krāšņajām durvīm: „Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: "Skaties uz mums." Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Bet Pēteris sacīja: "Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā - staigā!"
Šis notikums ievieš izpratni, ka mācekļi dziedina nevis viņiem piemītošajā spēkā, kā Cilvēka Dēls, bet gan Kunga Kruistus spēkā, uz ko viņi atsaucās, kā autoritāti.
Arī citur, Ap.d.5:12 – „caur apustuļiem notika daudz zīmju un brīnumu”. Tas nozīmē, ka apustuļi bija Dieva instruments cilvēku atbrīvošanai no ļaunuma, gan garīgi, gan miesīgi. Bet miesīgā dziedināšana ir kā garīgās dziedināšanas zīme un priekšvēstnesis.

Dziedināšanas Baznīcā

Dziedināšanas Baznīcā notiek saskaņā ar Jēkaba vēstulē rakstīto: „Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Un, ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots. Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā.” (Jēk.5:13-16)

Tas nozīmē, ka baznīcā ir svētdarbība (RKB un Austrumu Baznīcās – sakraments), kā slimnieku svaidīšana, ko veic draudzes mācītājs (presbuterous – vārds, kas tiek šeit 14.p. lietots tiek tradicionāli tulkots attiecinot uz mācītājiem vai priesteriem, ne draudzes padomes locekļiem vai draudzes priekšniekiem). Svaidīšanas rituāls tiek saistīts ar slimnieka paša garīgo dzīvi. Līdzīgi, kā Kristus paša priekšnoteikumos arī šeit ir svarīgi, lai slimnieks vēlas vesels kļūt; lai slimnieks tic un paļaujas, ka tas ir iespējams Dieva spēkā. Bet trešais priekšnoteikums ir slimnieka sirds padošanās Dievam, kas iespējama caur grēksūdzi. Tādēļ pirms slimnieku svaidīšanas nereti notiek grēksūdze un pat privātā grēksūdze.

Dziedināšanas gadījumi jaunajās reliģiskajās kustībās

Vasarsvētku draudzes (Pentakosti) un harismātu apvienības (neopentakosti) dziedināšanas gadījumus uzskata, kā kritēriju tam, ka Dievs Sv.Gars ir klātesošs. Viņi savu pārliecību pamato ar Marka ev. noslēguma vārdiem: „Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli." (Mk.16:17-18)

Ir reliģiskās apvienības ASV un citur pasaulē, kuri paši izaicina likteni un Dievu, lai apliecinātu, ka viņi ir patiesi ticīgie, jo var burtiski piepildīt šos vārdus -  pacelt ar rokām indīgas čūskas, dzert indi un dziedināt. Dziedināšanas gadījumi plaši tiek izmantoti misijas pasākumos, kur uzstājas slaveni evaņģēlisti, aicinot iznākt priekšā, lai saņemtu dziedināšanu. Bieži pēc tam ir konstatēts, ka šie nav nekādi brīnumi, bet ir speciāli safabricēti vai arī tā saucamais izdziedinātais atkal saslimst, bet vēl sliktāk.
Sektantu pieeja Sv.Rakstu tekstam ir burtiska un maģiska – mēģinot Bībelē saskatīt pareizās rīcības formulas, kuras izpildot Dievam ir noteikti jādarbojas un jādziedina slimie cilvēki.

Tomēr ir arī ārstu konstatēti dziedināšanas gadījumi, kas nepadodas medicīniskai un zinātniskai skaidrošanai. Pavisam nesen Kristīgais Radio ziņoja, ka Latvijā kāda sieviete ir dziedināta pēc sirsnīgas lūgšanas un nodošanās Dievam.

Maģiskā un ticības pieeja

Ap.d.8:9-24 – notikumā ar burvi Sīmani atklājas atšķirība starp tā saukto dziednieku pieeju dziedināšanai un Dieva Dēla apustuļu pieeju. Burvis Sīmanis vēlējās Dieva spēku priekš sevis, lai varētu nopelnīt vai valdīt pār cilvēkiem, bet nevis, lai kalpotu pašam Kristum un Dievam. „Tev nav nekādas daļas gar šo Vārdu, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā. Tādēļ atgriezies no šī ļaunuma un lūdz to Kungu, lai šī tavas sirds iedoma nevarētu tikt piedota, jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnības saistītu.” (Ap.d.8:21-23)

Maģiskā pieeja izsaka to, ka: spēks ir pareizajās formulās un pareizajā rīcībā. Ja es pateikšu pareizo formulu, īstos vārdus un rīkošos pareizi, tad noteikti notiks tas, kam jānotiek pēc priekšrakstiem, receptes.

Ticības Dievam pieeja izsaka: spēks ir Devā, kurš brīvi rīkojas saskaņā ar savu gribu un saviem apsolījumiem. Ticības pieejas spēks nav pareizajā rīcībā vai vārdos, bet paļāvībā uz pašu Dievu, kurš tā vai tā rīkojas suverēni.