Bībeles stunda Ikšķiles draudzē

2011. gada 5. Janvārī

Mt.5:5-8 Un, kad jūs Dievu lūdzat, nedarait tā kā liekuļi, jo tie mēdz sinagogās un ielu stūros stāvēdami Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. 6 Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev. 7 Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti. 8 Tad nu netopiet tiem līdzīgi; jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat.

Mk 14:38 „Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja."

Ef.6:18-19 ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu Garā ik brīdi; tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem, 19 arī par mani, lai mana mute droši atvērtos runai un es bez bailēm varētu sludināt evaņģēlija noslēpumu

1.Tes.5:17  lūdziet bez mitēšanās Dievu.

Ebr 13:18 Lūdziet par mums Dievu! Jo mēs apzināmies, ka mums, kas visās lietās gribam godīgi dzīvot, ir laba sirdsapziņa

Jūd 20 Bet jūs, mīļotie, stiprinādamies savā visusvētākajā ticībā, lūdziet Dievu Svētajā Garā

1.       Lūgšana Bībelē parādās kā komunikācija ar Dievu pēc grēkā krišanas. Pirms tam Ādams un Ieva, kā arī viņu bērni staigā Dieva priekšā (Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu – Gen.5:22-24). Sets lūdz Dievu kopā ar Kainu, veltot Dievam savus darba augļus (Gen.4:3-16) un Kaina saruna ar Dievu pēc brāļa slepkavības.

2.       Lūgšanu var skaidrot kā cilvēka dvēseles elpošanu. Tā ir vitāli svarīga dvēseles dzīvīgumam un attiecībām ar Radītāju.

3.       Lūgšana izsaka attieksmes veidu – cilvēka mazais „es” sarunājas ar Dieva lielo „Tu” – tur nav uzstājīguma un cilvēka pašpietiekamības, bet tā ir radības atvērtība Dieva ienākšanai un darbībai cilvēciskajā esamībā un dzīves gaitās.

4.       Tādēļ lūgšana tiecas ienākt un saistīties ar cilvēka dzīves ikdienu un realitāti. Tā pat ir kā tilts no garīgās pasaules uz cilvēka bieži atsvešināto no Dieva pasauli. Lūgšana ir daļa no dvēseles dzīves priekš tā kristieša, kurš meklē savu Dievu vai, pareizāk sakot, savu saskari ar reālo Dievu.

5.       Lūgšana var būt dažāda, gan pēc formas, gan pēc satura, tomēr nozīmīgākais tajā ir būtība - ka tā ir mana saruna ar Viņu. Tā var būt ārēja un iekšēja, personiska un publiska, verbāla un neverbāla, vārdiska un caur manu rīcību, un tā var būt manas dvēseles klusa komunkācija ar manu Dievu, kurš mani vienmēr pazinis, jo Viņš ir mans Radītājs un Kungs, bet arī draugs un atbalsts.

Mēs runāsim arī par lūgšanas periodiskumu un lūgšanas sasaisti ar ikdienas rūpēm un sadzīvi. Kā var lūgt strādājot un lūdzot strādāt? Cik bieži mums ikdienā lūgt? Ko dod regulāra lūgšanu dzīve? Kā saņemties, lai lūgtu?

Reinhards Slenczka, mūsu Baznīcas Lutera Akadēmijas iepriekšējais rektors, mācīja savās lekcijās, ka par Dievu nevar runāt ārpus Dieva Vārda, bet Dieva Vārdā Viņš ir klātesošs. Runājot par Dievu Viņš pats ir klātesošs. Tomēr, kad mēs tikai runājam par Dievu, mēs esam pastarpinātās attiecībās ar Viņu. Svarīgi ir pārkāpt šim slieksnim.

Līdzīgi ir ar lūgšanu – teorētiski runājot mēs nevaram iepazīt lūgšanu. Pašu lūgšanu iespējams iepazīt vienīgi lūdzot. Iespējams, ka tas ir tādēļ, ka katra paša dvēsele atrod savu individuālu ceļu pie Dieva. Tas ir līdzīgi kā pirkstu nospiedumi un acs redzene, katram cilvēkam ir savs.

Vārdiskās lūgšanas

Svarīgi ir regulāri lūgt Dievu. Pamatā mēs lūdzam vārdiskās lūgšanas tikai pēc tam mēs iemanāmies lūgt Dievu ar savu sirdi un ar savām domām. Vārdiskās lūgšanās mēs formulējam Dievam savas izjūtas un domas, un tas palīdz mums pašiem sakārtot savu iekšējo pasauli. Tādēļ nozīmīgi, ka mūsu lūgšanas ir regulāras – rītos, vakaros un pirms maltītes. Tādā veidā lūgšana ienāk manā ikdienā un kļūst par manas dzīves nozīmīgu sastāvdaļu. Un caur lūgšanu manā dzīvē ienāk Dievs pats.

Luteriskajā tradīcijā lūgšanas tiek mācītas caur Jēzus mācīto „Mūsu Tēvs Debesīs…” lūgšanu. Šī lūgšana ir paša Kristus dotā shēma un veselums. Septiņās lūgšanās varam ieraudzīt divus garīgos virzienus:

·         Uz Tēvu – vēršanās uz Viņa Godību – Viņa Vārdu, Viņa Prātu, Viņa Valstību.

·         Caur ieskatīšanos mūsu cilvēciskajā realitātē uz tās nolikšanu Dieva ziņā, paša tuvošanās Dievam.

Liturģiskās lūgšanas

Cilvēks, kurš vairāk ienāk Baznīcas svētajā tradīcijā, iepazīst un sāk lietot Baznīcas skolotāju un garīgo tēvu veidotas lūgšanas un lūgšanas veidus.
Dievkalpojums kā tāds ir īpašs veids, kā caur rituālu izveidot ciešu saikni ar Dievu. 1,5 h laikā mēs izejam cauri vairākiem garīgo disciplīnu veidiem. Tas ir koncentrēts laiks, kurā veidojas manas attiecības ar manu Dievu.

Liturģiskās lūgšanas var būt dievkalpojuma sastāvdaļa (kolektes lūgšanas, Draudzes lielā lūgšana) un var būt arī kā atsevišķas lūgšanas, lai varētu kopt savu garīgo dzīvi (Krusta ceļš, Litānijas). Tās arī var būt kristiešu kolektīvās lūgšanas un individuāli piekoptās. Kolektīvajās lūgšanās notiek savstarpēja lūgšanu apmaiņa, liturgam vai lūgšanu vadītājam vadot un draudzei atbildot ar kādu zināmu lūgumu.
 Kollektas lūgšanas vienmēr ir priekšā uzrakstītas, tās cēlušās no senākas Baznīcas tradīcijas. Dievkalpojumos tās ir pieskaņotas Baznīcas liturģiskajam gadam.
Draudzes lielā lūgšana izsaka draudzes un Baznīcas vajadzības un pateicību par Dieva rūpēm par savu tautu. Šī lūgšana parasti ir strukturēta vairākās daļās. To var dziedāt un runāt. Šīs lūgšanas var teikt arī draudzes locekļi. Baznīcas senākajās tradīcijās diakoni bija tie, kas lūdza, jo viņi pārzināja draudzes vajadzības.

Stundu lūgšanas ir veids, kā lūgšanas ienāk dienas ritējumā. Tās jau sāka piekopt jūdi pirms Kristus piedzimšanas. Īpaši laikā, kad bija izpostīta Jeruzāleme un Templis Dzīvajam Dievam. Iespējams, ka Templī dievkalpošana tika iekārtota pēc stundu lūgšanu principa. Mūsdienās stundu lūgšanas lieto klosteros un cilvēki, kuriem ir vajadzība pēc intensīvas dievbijības.
Mēs Rietumu Baznīcas tradīcijā pazīstam vairākas stundu lūgšanas. Parasti izdala 4: Laudes jeb rīta lūgšanu; Sekstu jeb pusdienas lūgšanu; Vesperes jeb vakara lūgšanu; Kompletoriju jeb pusnakts dienas noslēguma lūgšanu. Vēl tiek piekoptas Matutīnas, kas ir agrā rīta jeb rītausmas lūgšana. Eksistē vēl arī citi stundu lūgšanu nosaukumi (Prīmas, tercijas, nonas u.taml.).
Mūsu Baznīcā pamatā tiek izmantotas tikai rīta un vakara lūgšanas. Tas atspoguļojas esošajā Dziesmu grāmatā.

Brīvās lūgšanas

Mēs varam lūgt Dievu brīvi. Tā bieži ir spontāna verbāla saruna ar Dievu, kas ir izteikta vārdos, kas dotajā mirklī ir svarīgi.

Iekšējās lūgšanas

Meditācija un kontemplācija ir lūgsnas iekšējās disciplīnas. Mēs, Rietumu civilizācijas bērni, esam vairāk racionāli ievirzīti un mums ir svešāda dvēseles kustība bez prāta kontroles. Mums ir bailes no tā, kas nepakļaujas prāta kontrolei un pārskatam. Tomēr dvēseles sarunas ar Dievu nav nekas bīstams, ja mēs mācāmies to darīt Kristus un Baznīcas mācības robežās.

Meditācijas

Tomass Mērtons: Meditācija „ir atdusēšanās, atpūšanās Tanī, kuru mēs esam atraduši, kurš mūs mīl, kurš ir mums klāt, kurš nāk pie mums, lai vilktu mūs pie sevis”. Praktizējot meditāciju kā disciplīnu mēs dodamies ceļojumā pašu mūsu būtības centru, kur mājo Dievs.

Sv.Bernards no Klervo Viduslaikos par Meditāciju stāstīja kā par veidu vai darbu, kā cilvēks gaida uz Dievu.

Sv.Rakstos:

Gen.24:63 Īzāks ap vakara laiku bija izgājis laukā Dievu pielūgt. – te ir doma, ka tā bija meditācija.

Ps.1:1-2 Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā, 2 bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību.

Ps.63:7 - es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies

Ps.119:148 Manas acis mostas agri, vēl pirms sardzes maiņas, lai pārdomātu Tavus vārdus.

Kontemplācijas

Kā sākt lūgt?

Bieži vien cilvēkiem lūgšana nav viņu dzīves sastāvdaļa. Daudzi saka, ka viņi padomā par Dievu pirms aizmigšanas vai pārdomā iepriekšējā dienā paveikto. Tomēr Dieva griba ir, lai mēs arī runājamies ar Dievu. Mēs citreiz sevi mānam ar to, ka nevajag jau lūgt skaļi un ar vārdiem. Lūgšanas attīstības ceļš sākas no domām par Dievu, tad tas attīstās par vārdos izteiktu lūgšanu, bet, kad mums nav problēmas lūgt skaļi un sarunāties ar Dievu, tad lūgšana atkal ienāk dvēseles dziļumos, kur vairs nav vajadzīgi vārdi, jo tie nespēj izteikt manas dvēseles sakāmo. Būtībā jau garīgajā dzīvē verbālās lūgšanas vienmēr mainīsies ar neverbālajām.

Lai sāktu lūgt sākumā palīdz lūgt Dievu ar zināmām vai rakstītām lūgšanām. Mūsu Tēvs lūgšana ir ērta, lai ar to sāktu savu lūgšanas ceļu. Iespējams, ka palīdzoši būtu vienkārši doties vienatnē mežā vai braucot ar auto sarunāties ar Dievu tāpat kā mēs sarunājamies ar kādu ļoti cienījamu un lielu cilvēku.

Svarīgi ir apzināties, ka Viņš ir manā klātbūtnē. Mani apdvesmo Viņa klātbūtne. Viņš dzird manus vārdus.

Vairākās pamācībās tiek rakstīts un teikts, ka palīdzoši ir sekot līdzi tam, par ko esmu lūdzis un kā Dievs ir atbildējis, pareizāk sakot, kas ir noticis pēc lūgšanas ar mani vai to, par ko ir lūgts.

Ir vērtīgi pēc lūgšanas vienkārši uzkavēties, lai klausītos un gaidītu uz Dievu. Tas palīdz atvērt savu iekšējo dzirdi Dieva uzrunāšanai.